Brīnumnazis Triloģijas TUMŠĀS MATĒRIJAS otrā daļa

Ragana šņukstēja: Reiz jau viņa ieradās, un kopš tā laika jūs viņu ienīdāt un jutāt bailes! Nu meitene ir at­nākusi atkal, bet jūs nespejat viņu atrast… Viņa bija Svalbārā kopā ar lordu Ezrielu, bet jūs viņu pazaudējāt. Meitene izbēga, un viņa kļūs…

Bet, pirms ragana pabeidza sakāmo, viņa tika pār­traukta.

Pa atvērtajām durvīm ielidoja šausmu pārņemts zīriņš un, svaidīgi plīkšķinādams spārnus, triecās pret grīdu, pēc tam atkal izmisīgi cēlās augšā, rāvās pie spīdzinātās raganas krūtīm, čiepstēdams un brēkdams kļāvās viņai klāt, un ragana sāpēs iekliedzās: Jambe-Aka! Nāc pie manis, nāc pie manis!

Neviens, izņemot Serafinu Pekkalu, netika gudrs, kas te notiek. Jambe-Aka ir dieviete, kas pie raganas ierodas nāves stundā.

Serafina bija gatava. Viņa acumirklī kļuva redzama un, laimīgi smaidīdama, panāca uz priekšu Jambe-Aka taču ir līksma, bezrūpīga, viņas apciemojums dāvā prieku. Spī­dzinātā ragana, ieraugot viņu, pagrieza pretī asarām sla­cīto vaigu. Serafina pieliecās to noskūpstīt un maigi iesli­dināja nazi raganai sirdī. Demons-zīriņš aizmiglotām acīm paskatījās uz viņu un izgaisa.

Bet Serafinai Pekkalai bija jāņem kājas pār pleciem.

Visi klātesošie, neticēdami savām acīm, vēl atradās šoka stāvoklī. Koulteres kundze bija vienīgā, kas attapās jau nakamajā sekundē.

-    Ķeriet! Nelaidiet projām! viņa sauca, taču Serafina jau bija pie durvīm ar nospriegotā loka ievietotu bultu. Pacēlusi savu ieroci, viņa zibenīgi atlaida loka stiegru, un kardināls rīstīdamies, raustīdamies nogāzās zemē.

Gaitenī uz kāpnēm Serafina pagriezās, notēmēja un izšāva nogāzās vēl viens vīrs, un kuģi piepildīja griezīga trauksmes zvana svirpstoņa.

Serafina metās augšā pa kāpnēm un tad uz klāja. Divi jūrnieki viņai aizšķērsoja ceļu, bet spīgana iesaucās: Lejā! Gūstekne tikusi brīvībā! Skrieniet palīgā!

Ar to pietika, lai jūrnieki apjuktu un neizlēmīgi sa­stingtu, tikmēr Serafina ieguva laiku, kurā varēja aizlo­cīties tiem garam un paķert no slēptuvēs aiz ventilatora aizbāzto mākoņpriedi.

-    Šaujiet taču! skanēja Koulteres kundzes balss kaut kur lejā, un trīs šautenes acumirklī raidīja zalves. Lodes ietriecās metālā vai aizdžinkstēja miglā, tikmēr Serafina jau bija uzlēkusi zarā un trenca to tāpat kā savas bultas.

Pēc dažiem mirkļiem ragana jau bija pacēlusies gaisā, biezajā miglā, drošībā, un vēl pēc brīža viņai pie sāna no miglas spokainajiem vāliem iznira milzīgas zoss siluets.

-   Kurp? zoss jautāja.

-    Projām, Kaisa, projām! Serafina sauca. Lai de­guns nejūt šo ļautiņu smirdoņu!

Serafina īsti nezināja, kurp skriet, ko pasakt. Lai nu kā, par vienu viņa nešaubījās viena bulta savu mērķi atradīs Koulteres kundzes rīklē.

Ragana un zoss pagriezās uz dienvidiem tālāk no sa­traucošās svešās pasaules mirdzuma miglā, un lidojot Serafinas prātā arvien skaidrāk formējās jautājums: ko dara lords Ezriels?

Jo visi notikumi, kas pasauli sagrieza ar kājām gaisā, sakņojās viņa noslēpumainajās darbībās.

Vienīgā nelaime bija tā, ka Serafinas zināšanu avoti parasti saistījās ar dabu. Viņa spēja izsekot jebkuru dzīv­nieku, notvert katru zivi, uziet retāk sastopamās ogas; spēja arīdzan lasīt zīmes zebiekstes iekšās, atšifrēt gud­rības asara zvīņās, izskaidrot krokusa putekšņu raidītos brīdinājuma signālus bet tie visi bija dabas bērni, kas stāstīja viņai dabas patiesības.

Ziņas par lordu Ezrielu bija jāmeklē citur. Trollezundes ostā raganu konsula doktors Lanseliuss uzturēja sa­karus ar vīriešu un sieviešu pasauli, un Serafina Pekkala patlaban traucās cauri miglai pie Lanseliusa, lai uzzi­nātu, kas šajā jautājumā sakāms viņam. Pirms piezemē­ties konsula mājas pagalma, Serafina apmeta dažus lo­kus ap ostu, kur dūmakas kušķi un taustekļi dreifēja tik­pat spocīgi kā virs ledainā ūdens, un vēroja, kā locis ieved milzīgu kuģi ar Āfrikā reģistrētu numuru. Ārpus ostas uz enkura stāvēja vēl vairāki kuģi. Tik daudz kuģu vienā vieta Serafina redzēja pirmoreiz.

īsā diena jau gāja uz rietu, kad ragana piezemējās dārzā aiz konsula mājas. Viņa pieklaudzināja pie loga, un doktors Lanseliuss pats atvēra durvis, pielicis pirkstu pie lūpām.

-    Sveika, Serafina Pekkala! — viņš sacīja. Nāc žigli iekšā, laipni lūdzu! Tomēr ilgi palikt tev šeit nebutu vēlams.

Gar loga aizkaru palūkojies uz ielu, viņš piedāvāja Serafinai apsēsties līdzās kaminam, tad teica: Vai nevēlies vīnu?

Sūkdama zeltainu tokajieti, ragana izstāstīja to, ko bija redzējusi un dzirdējusi uz kuģa.

-    Ka tev šķiet, vai viņi saprata, ko ragana teica par bērnu? doktors jautāja.

-    Manuprāt, līdz galam ne. Tomēr viņi zina, ka mei­tene ir svarīga persona. Un, ja runājām par to sievieti, doktor Lanselius, man no viņas patiešām ir bail. Manu­prāt, es viņu nogalināšu, tomēr vienalga baidos.

-   Jā, konsuls teica, es arī.

Serafina noklausījās konsula stāstu par tenkām, kas apsēdušas pilsētu. Baumu miglā sāka skaidri izcelties vairāki fakti.