Brīnumnazis Triloģijas TUMŠĀS MATĒRIJAS otrā daļa

-     Ka jūs vispār uzdrošināties man jautāt? viņa iz­spēra. Kā uzdrīkstaties neatklāt to, ko uzzinājāt no raganas? Un visbeidzot kā uzdrošināties uzskatīt, ka es no jums kaut ko slēpju? Vai tiešām uzskatāt, ka esmu bērna pusē? Varbūt spriežat, ka esmu viņas tēva pusē? Varbūt jums šķiet, ka esmu pakļaujama spīdzināšanai kā ragana? Mēs visi, Jūsu Eminence, kā nekā esam pakļauti jums. Pietiek jums uzsist knipi, un mani saplosīs gabalos. Tomēr, meklēdami atbildi, iztaustīdami katru miesas šķiedru, jūs manī neko neatrastu man par pareģojumu nav zināms itin nekas. Un tagad es pieprasu atklāt, kas zināms jums. Mans bērns, mans vienīgais lolojums, grē­cīgi ieņemtais un kaunā dzemdētais, lai nu kā, tomēr pašas bērns, un jūs slēpsiet no manis to, ko neapstrī­dami esmu tiesīga zināt?

-     Dieva dēļ, nervozi ierunājās viens no garīdznie­kiem, Dieva dēļ, Koulteres kundze, ragana taču neko nepateica mums no viņas jāuzzina kas vairāk. Pats kar­dināls Staroks teic, ka viņa esot devusi mājienu.

-    Bet ja nu ragana neko jums neatklās? Koulteres kundze jautaja. Ko tad? Nodarbosimies ar minēšanu? Trīcēsim, bailēs drebēsim un minēsim?

Fra Pāvils viņai atbildēja: Nē, jo tieši to patlaban grasos vaicāt aletiometram. Atbildi iegūsim šā vai tā no raganas vai ari no skaidrojošajam grāmatam.

-   Un cik ilgs laiks tam būs nepieciešams?

Garlaikoti pacēlis uzacis, virs atbildēja: Vērā ņe­mams laiks. Tas ir bezgalsarežģits jautājums.

-    Bet ragana varētu mums pateikt uzreiz, Koulteres kundze nelikās mierā.

To pateikusi, viņa piecēlās. Un it kā godbijībā pret Koulteres kundzi uzreiz piecēlās vairums vīru. Sēžam pa­lika tikai kardināls un fra Pāvils. Serafina Pekkala atkā­pās, saspringti paturēdama sevi neredzamu. Zeltainais pērtiķis grieza zobus, viss viņa mirdzošais apspalvojums bija saslējies stāvus.

Koulteres kundze uzrāva pērtiķi sev uz pleca.

-   Tad iesim un viņai pajautāsim, viņa sacīja.

Pagriezusies sieviete ašiem soļiem izgāja gaitenī. Vīri

steidzās sekot, grūstīdamies un stumdīdamies garām Serafinai Pekkalai, kas, visai satraukta, tik tikko paguva atlēkt malā. Pēdējais gāja kardināls.

Vairākas sekundes Serafina Pekkala bija spiesta koncen­trēties satraukuma dēļ viņa jau sāka kļūt redzama. Tad ragana sekoja garīdzniekiem gaitenī un tālāk uz mazāku telpu, kas bija tukša, baltām sienām un piekarsusi. Istabas vidū, sastājušies ciešā lokā, visi kā viens vēroja šaušalīgu ainu pie tērauda krēsla stingri bija piesieta ragana, tās seja raustījās agonijā, kājas bija sakropļotas un salauztas.

Koulteres kundzes acis ieurbās nelaimīgajā. Serafina nostājas pie durvīm, zinadama, ka ilgi palikt neredzama nespēs tas bija neizsakami grūti.

-   Pastasti mums par bērnu, ragana, Koulteres kun­dze iesāka.

-Nē!

-   Tev nāksies ciest!

-    Esmu jau pietiekami cietusi.

-   Ai, būs jācieš vēl! Mūsu Baznīcai šai ziņā ir tūkstoš­gadīga pieredze. Tavas ciešanas varam pagarināt līdz bezgalībai. Pastāsti mums par bērnu! Koulteres kundze pavēlēja un pastiepās, lai salauztu raganai pirkstu. Tas viegli noknakšķēja.

Spīgana iekliedzās, un Serafina uz veselu sekundi kļuva redzama visu acīm. Viens otrs garīdznieks samulsis un sabijies viņā noskatījās, taču pēc brīža Serafina atguva pil­nīgu paškontroli un visi atkal pievērsās spīdzināšanai.

Koulteres kundze brīdināja: Ja neatbildēsi, salauzīšu vēl vienu pirkstu un pēc tam nākamo! Kas tev zināms par bērnu? Runā!

-    Labi! Lūgtin lūdzu, vairāk gan ne!

-   Tad atbildi!

Atskanēja kārtējais šķebinošais knakšķis, un šoreiz raganai izlauzās elsojoši šņuksti. Serafina Pekkala tik tikko spēja valdīties. Tad tika kliegšus izkliegti vārdi: -Nē, nevajag! Es jums pateikšu! Lūdzu, ludzu, vairāk ne! Gaidītajam bērnam… Raganas jau pirms jums zināja, kas ir šī meitene… Mums tapa zināms viņas vārds…

-     Mēs zinām, kā meiteni sauc. Par kādu vārdu tu runā?

-   Viņas īstais vārds! Meitenes likteņa vārds!

-    Nosauc to! Pasaki man! Koulteres kundze neat­laidās.

-   Nē… nē…

-   Un kādā veidā? Kā jūs to atklājāt?

-     Veicām testu. Proti, meitenei bija jāizvēlas viens ziedošs mākoņpriedes zars daudzu citu zaru vidū, un tādā gadījumā k]ūtu skaidrs, ka viņa neapšaubāmi ir gai­dītais bērns. Tieši tā arī notika viss norisinājās mūsu konsulātā Trollezundē, kad bērns ieradās kopā ar ģiptiešu vīriem… Bērns ar lāci…

Raganas balss aizlūza.

Koulteres kundze strupi, nepacietīgi izsaucās, un at­skanēja vēl viens spalgs knakšķis un vaids.

-   Bet kāds bija jūsu pareģojums par šo bērnu? turpi­nāja Koulteres kundze, un viņas balss pārvērtās tēraudā ar kaisles pieskaņu. Un kas tas par vārdu, kas noteic meitenes likteni?

Serafina Pekkala piegāja tuvāk, nelikdamās ne zinis par vīriem, kas ciešā lokā drūzmējās ap raganu, bet ne­viens nejuta Serafinas klātbūtni. Jāizbeidz raganas cie­šanas, un nekavējoties, taču sasprindzinājums, uzturot sevi neredzamu, bija tiešām milzīgs. Izņemdama no aizjostes nazi, Serafina trīcēja pie visām miesām.