Brīnumnazis Triloģijas TUMŠĀS MATĒRIJAS otrā daļa

-   Man tā liekas vairākas nodevīgas raganas no Volgorskas, ja vien arī tās nebūs aizlaidušās, zīriņš stāstīja. Ko jūs domājat iesākt? Vai meklēsiet manu raganu?

-   Jā. Pagaidām paliec ar Kaisu.

Serafina Pekkala laidās lejā uz kuteri, atstādama abus dēmonus augstu virs sevis un piezemēdamās uz šķērsko­ka stūresvīram aiz muguras. Stūrmaņa dēmons-kaija iebrēcās, un vīrs pagriezies pameta skatienu uz raganu.

-    Pārlieku steidzīga vis neesi, ko? stūresvīrs nopra­sīja. Uz priekšu, vadi nu uz ostas pusi!

Serafina acumirklī iejutās lomā. Izdevās! Tātad dažas raganas vēl šiem palīdz, ja jau stūresvīrs viņu par tādu noturējis. Ostai, kā viņa atminējās, jābūt pa kreisi un ostas gaismai sarkanai. Serafīnas skatiens izmisīgi ur­bās miglā, līdz notvēra dumakainu mirgoņu ne vairāk kā simt metru attālumā. Viņa metās atpakaļ un tagad pla­nēja virs kutera, izkliegdama stūresvīram, kur braukt. Kuteris ātrumu bija palēninājis līdz rāpus gaitai, un no tā sāniem bija izbīdītas kāpnes, kas nokārās tieši līdz ūdens

un gaisa robežai. Stūresvirs iesaucās, un matrozis no ^ augšas pasvieda virvi, bet otrs steidzās lejā pa kāpnēm, lai to nostiprinātu.

Serafina Pekkala, aizlaidusies lidz kuģa margām, at­kāpās glābšanas laivu ēnā. Nevienu citu raganu tuvumā nemānijā, bet varbūt tās pārlūko debesu jumu; Kaisa zinās, ko darit.

Kāds pasažieris, lejā atstājis motorlaivu, kāpa augšā pa kāpnēm. Ietīstījies kažokā ar kapuci, nepazīstams, taču, līdzko atbraucējs bija uz klāja, uz margām naski uzlēca zeltains dēmons-pērtiķis un melnām, ļaunumu izstarojošām acīm sāka blenzt visapkārt. Serafina aiz­turēja elpu tā bija Koulteres kundze.

Vīrietis tumšās drānās izsteidzās uz klāja viņu svei­cināt, pamezdams skatienu visapkārt, it kā gaidot vēl kādu.

-    Lords Borīls… viņš iesāka.

Taču Koulteres kundze vīrieti pārtrauca: Viņam jābūt citviet. Vai spīdzināšana jau uzsākta?

-   Jā, Koulteres kundze, skanēja atbilde, tomēr…

-    Es taču liku uzgaidīt, sieviete atcirta. Viņi sado­mājuši mani neklausīt? Šķiet, uz šī kuģa prasīt prasās pēc stingrākas kārtības.

Kundze nolaida kapuci. Serafina Pekkala dzeltenajā gaismā skaidri saskatīja viņas seju: lepnu, karstasinīgu, raganas acīm tik jaunu.

-   Kur tad pārējās raganas? Koulteres kundze nopra­sīja.

Kuģa vīrs atbildēja: Visas projām, kundze. Aizlidoja uz dzimto zemi.

-   Bet kuģi taču vadīja ragana, sieviete iebilda. Kur viņa palika?

Serafina ierāvās ēnā, acīmredzot kutera stūresvīram jaunākās vēstis gājušas secen. Garīdznieks pameta ska­tienu visapkārt, bet Koulteres kundzei pietrūka pacie­tības pārlaidusi paviršu skatienu klājam, viņa papuri­nāja galvu un kopā ar dēmonu, kas gaisā meta dzeltenu nimbu, iesteidzās atvērtajās durvīs. Vīrietis viņai sekoja.

Serafina Pekkala, izvērtēdama savu stāvokli, aplaida skatienu visapkārt. Viņa bija paslepusies aiz ventilatora šaurā klāja posmā starp margām un kuģa galveno kor­pusu; no šejienes, pametot skatienu lejā zem tilta un dū­meņa, varēja labi redzēt salonu, kam logi (nevis ilumina­tori) izgāja uz trim pusēm. Tieši tur viņi nupat iegāja. No logiem uz miglā aprasojušajām margam krita duļķaina gaisma, neskaidri atklādama f'okmastu un ar brezentu pārklāto lūku. Viss, izmircis līdz pēdējam, tagad salā sāka stingt. Serafina nemanīja nevienu dzīvu dvēseli, taču, lai redzētu ko vairāk, bija jāpamet slēptuve.

Drūmas izredzes. Uz priedes zara Serafina mierīgi aizlaistos, ar nazi un loku varētu cīnīties. Bet nu, paslē­pusi zaru aiz ventilatora, viņa slīdēja pāri klājam līdz pir­majam logam. Tas miglā bija aprasojis un necaur­redzams, arī balsis nedzirdēja. Ragana atkāpas atpakaļ ēnā.

Atlika viens, bet ai, kā negribējās to darīt! Pārgalvīgs risks, kas izsūc tevi līdz pēdējam, taču citas izejas, šķiet, nebija. Tā bija sava veida buršana Serafina spēja kļūt neredzama. īstu neredzamību, protams, panākt nevarēja tā bija psihiska burvestība, neganti sasprindzināta pieti­cība, kas izpildītāju neredzamu nevērsa, bet neuzkrītošu gan. Uzturot pienācīgu spriedzes pakāpi, Serafina prata iziet cauri pārpildītai telpai vai aizslīdēt garām vientuļam ceļotājam, pati palikdama nemanīta.

Patlaban viņa, pilnība koncentrēdamās, centās sakopot visas prāta spējas pārtapšanai bija jānorit tā, lai raganas uzvedība nepievērstu ne mazāko uzmanību. Pagāja vairā­kas minūtes, iekams Serafina jutās pārliecināta. Viņa no­lēma pamēģināt, iznākdama lauka no slēptuvēs un nostā­damās tieši ceļā jūrniekam, kas ar darbarīku kasti šķērsoja klaju. Jūrnieks izvairīgi pakāpās malā, Serafmu pat ne­uzlūkojis.

Viss kārtībā! Piegājusi pie spoži apgaismotā salona dur­vīm un tās atvērusi, Serafina atklāja, ka telpa ir tukša. Atstājusi ārdurvis plaši vaļā vajadzības gadījumā pa tām varēs aizbēgt -, Serafina salona tālākajā stūrī ieraudzīja citas durvis, kas veda uz kāpnēm, bet tās savukārt tālāk kuģa iekštelpās. Nokāpusi leja, Serafina nokļuva šaurā gaitenī. Sienas bija klātas ar baltu cauruļvadu tiklu; telpu apgaismoja liels daudzums gāzes lampu. Gaitenis stiepās visā kuģa garumā, abpus ta sienām rindojas durvis.