Brīnumnazis Triloģijas TUMŠĀS MATĒRIJAS otrā daļa

-   Nav gan. Es tikai atradu… ceļu uz šejieni. Mana pa­saule, jādomā, tāpat kā tavējā, ar šo robežojas.

Viņa mazliet nomierinājās, tomēr nepārstāja Viļu modri vērot, un zēns kļuva rāms un kluss, it kā meitene būtu svešs kaķis, ar ko viņš cenšas iedraudzēties.

-    Vai esi šai pilsētā kādu satikusi? Vils turpināja prašņāt.

-Nē.

-    Cik ilgi jau šeit esi?

-    Nav ne jausmas. Dažas dienas. Isti neatceros.

-    Bet kāpēc tu šeit ieradies?

-   Meklēju Putekļus, viņa atbildēja.

-     Meklē putekļus? Kādus zelta, vai? Kas tie par putekļiem?

Meitene, piemiegusi acis, apklusa. Vils pagriezās, lai dotos lejā pa kāpnēm.

-   Man gribas ēst, viņš atzinās. Vai virtuvē neatra­dīsies kas ēdams?

-    Nav ne jausmas… viņa attrauca un sekoja Vilam, tomēr turēdamās zināmā attālumā.

Virtuvē Vils atrada produktus, no kuriem varētu sanākt cāļa, sīpolu un piparu sautējums, taču tie bija jeli un kar­stumā nelabi smakoja. Vils sagāza tos atkritumu tvertnē.

-    Vai tu neko neieēdi? vērdams vaļā ledusskapi, viņš jautāja.

Lira pienāca klat paskatīties.

-   Nezināju, ka tas šeit ir, viņa teica. Ai! Tas ir auksts…

Meitenes dēmons atkal pārvērtās tas kļuva par mil­zīgu, spilgtu, daudzkrāsainu tauriņu, kas, uz mirkli ieli­dojis ledusskapī, tūlīt atgriezās un iekārtojās meitenei uz pleca. Tauriņš lēnām kustināja spārnus augšā lejā. Vils juta, ka nevajadzētu tā blenzt, bet galva no lielajiem brī­numiem džinkstēja.

-   Vai tad tu neesi redzējusi ledusskapi? Vils jautāja.

Atradis kokakolas skārdeni, viņš to sniedza meitenei un

tad izcēla olu kārbu. Viņa tīksmi satvēra bundžiņu delnās.

-    Dzer taču! Vils mudināja.

Meitene sarauktu pieri skatījās. Viņa neprata kokakolu atvērt. Vils atrāva skārdeni, un dzēriens uzputoja. Meitene, aizdomīgi nolaizījusi putas, iepleta acis.

-    Vai tad to var dzert? viņa jautāja, un balsī jautās gan cerība, gan bailes.

-   Jā! Rādās, šai pasaulē kokakolu pazīst. Skaties, es to iemalkošu, lai tu redzētu, ka dzēriens nav indīgs.

Vils atrāva vēl vienu skārdeni. Redzot zēnu dzeram, Lira sekoja viņa piemēram. Šķita, ka viņa ir izslāpusi. Mei­tene dzēra tik negausīgi, ka degunā saskrēja gāzes burbulīši, nu viņa sprauslāja un skaļi atraugājās, bet, kad Vils viņā palūkojās, atbildēja ar drūmu skatienu.

-   Uzcepšu omleti, zēns teica. Vai tu arī vēlies?

-   Nezinu, kas tā omlete tāda ir.

-   Nu tad skaties, un zināsi! Vai arī, ja gribi, te ir karba ar ceptām pupiņām.

-   Nezinu, kas ir ceptas pupiņas.

Vils parādīja meitenei kārbu. Viņa lūkojās pec cilpiņas tās augšpusē tāpat kā kokakolas skārdenei.

-    Nē, te jāliek lietā konservu nazis, Vils paskaidroja. Vai tavā pasaulē tādu nav?

-    Manā pasaulē ēdienu gatavo kalpi, — meitene dus­mīgi atcirta.

-    Pameklē, lūk, tajā atvilktnē!

Viņa rakņājās galda piederumos, tikmēr Vils, iesitis bļodā sešas olas, tās ar dakšiņu sakūla.

-    Rau, tas tur, viņš rādīdams teica. Ar sarkano spalu. Nes tik šurp!

Caurdūris kārbu, Vils parādīja meitenei, kā tā atverama.

-   Tagad noņem no āķa mazo cepešpannu un izgāz pu­pas tajā, viņš norīkoja.

Lira apostīja pupiņas, un atkal viņas acīs uzzibsnīja gan prieks, gan aizdomīgums. Izlikusi kārbas saturu pan­nā, meitene nolaizīja pirkstu un sāka vērot, kā Vils ber pie olām sāli un piparus un, izņēmis no ledusskapja pa­ciņu sviesta, pikuci ieliek čuguna pannā. Tad zens aizgāja līdz letei pēc sērkociņiem, un, kad viņš atgriezās, Lira, samērcējusi pirkstu sakultajas olās, to negausīgi laizīja. Arī meitenes dēmons, atkal kaķa veidolā, mērca kultenī ķepu, taču, Vilam tuvojoties, parāvās atpakaļ.

-   Vēl nav gatavs, paņēmis trauku, Vils teica. Kad tu pēdējo reizi ēdi?

-   Tēva mājās Svalbārā, meitene atbildēja. Pavisam sen. Nezinu. Atradu šeit maizi, vēl šo to un apēdu.

Vils iededza gāzi, izkausēja sviestu, ielēja pannā olas un ļāva tām izplesties. Meitenes acis alkaini visu uzsūca viņa vēroja, kā Vils, olām cepoties, sabīda tās uz vidu mīk­stos valnīšos, kā pieliec pannu, lai jēlā ola ieplūst vajadzī­gajā vietā. Viņa vēroja ari zēnu pašu, skatījās viņa sejā un uz darbīgajām rokām, kailajiem pleciem un kājām.

Kad omlete bija izcepta, Vils to pārlocīja un ar lāpstiņu sadalīja divās daļās.

-    Sameklē pāris šķīvju, viņš teica, un meitene uzcī­tīgi izpildīja rīkojumu.

Likās, ka viņa labprāt paklausa, ja darbā saskata jēgu, tad nu Vils aizsūtīja Liru nokopt galdiņu kafejnīcas priekšā. Pats viņš iznesa laukā ēdienu un no atvilktnes iz­ņemtos nažus un dakšiņas, un tagad abi, juzdamies mazliet neveikli, sēdās pie galda.

Nepagāja ne minūte, kad viņa savu porciju jau bija ap­ēdusi un sāka dīdīties, šūpodamās krēslā turp un atpakaļ un plucinot sēdekļa sintētiskā auduma šķiedras, kamēr Vils pabeidza est. Meitenes dēmons kārtējo reizi pārvēr­tās, pārtapdams dadzīti, kas tagad uzknābāja no galda virsmas neredzamas drupatas.