Brīnumnazis Triloģijas TUMŠĀS MATĒRIJAS otrā daļa

Piemeties uz ūdens velosipēda malas, Vils norāva kur­pes lētās krosenes, kas juka ārā un rāva krampjos sakar­sušās pēdas. Nometis zeķes līdzās kurpēm, Vils iegrūda kāju pirkstus dziļi smiltīs. Dažas sekundes velak, atbrīvo­jies no apģērba, viņš brida jūrā.

Ūdens likās burvīgs ne īsti vēss, ne arī silts. Aizbridis līdz platformai, Vils uztrausās uz laikazoba nogludinā­tajiem dēļiem un piesēda, lai pamestu skatienu atpakaļ uz pilsētu.

Skatoties no šejienes, ostu labajā pusē norobežoja mols. Apmēram jūdzi tālāk vidēja sarkanbalti svītrota bāka. Aiz tās tālumā pacēlās klinšu silueti, vēl tālāk pauguru virkne, ko Vils bija redzējis savā pasaulē, vietā, no kuras ieradās.

Tepat rindojās ar spuldzīšu virtenēm apkārtie kazino dārza koki, pilsētas ielas un krasta linija ar viesnīcām, kafejnīcām un liegas gaismas pielietiem veikaliem tomēr viscaur valdīja klusums un pamestība.

Un drošība. Neviens Viļu te nevarēja izsekot virs, kas okšķerēja viņu mājās, to neuzzinās, policija nemūžam ne­atradīs. Vila priekšā pavērās vesela pasaule, kurā patverties.

Pirmoreiz kopš izskriešanas pa mājas durvīm viņš sāka justies drošs.

Vilam jau atkal slāpa, arī izsalkums lika sevi manīt galu galā pēdejoreiz viņš bija ēdis citā pasaulē. Ieslīdējis atpakaļ ūdeni, zēns jau krietni gausāk peldēja uz krastu, kur uzģērba apakšbikses, bet pārējās drēbes un somu paņēma rokās. Tukšo pudeli Vils izmeta tuvākaja atkri­tumu tvertnē un tālāk pa ietvi uz ostas pusi soļoja basām kājām.

Kad ada cik necik bija apžuvuši, viņš uzvilka džinsus un gāja meklēt kādu ēstuvi. Viesnīcas izskatījās pārlieku grandiozas. Vils ielūkojas pirmajā hotelī, taču tas bija tik plašs, ka metās neomulīgi, un viņš soļoja talak gar jūras krastu, līdz uzgāja kafejnīciņu, kas šķita īstā. Vils neva­rētu pateikt, kāpēc, — kafejnīca bija ļoti līdzīga dučiem citu otrā stāva balkons vai lūza no puķu podiem, arī galdi un krēsli bija izlikti laukā uz ietves, tomēr vieta zēnu neizprotamā kārtā pievilka.

Pie sienas bija stends ar bokseru fotoportretiem un plakāts ar smaidošu akordeona spēlētāju un viņa auto­grāfu. Bija arī virtuve un tai līdzās durvis, kas izgāja uz šaurām kāpnēm ar paklāju ziedu rakstā.

Klusītēm uzkāpis līdz šaurajam kāpņu laukumam, Vils atvēra tuvākās durvis. Istaba atradās ielas pusē. Gaiss tajā bija sasmacis un sastāvējies, un viņš atvēra balkona stikla durvis, lai ielaistu istabā naksnīgas vēsmas. Telpa bija maza, noplukuši, mēbeles tādai šaurībai stipri par lielu, tomēr izskatījās spodra un labiekārtota. Šeit bija mi­tuši viesmīlīgi |audis. Istabā bija neliels grāmatplaukts, uz galda žurnāls, daži fotoattēli rāmīšos.

Izgājis laukā, Vils iemeta skatienu citās telpās mazā vannas istaba un guļamistaba ar divvietīgu gultu.

Vila ādai pārskrēja tirpas, pirms viņš atvēra pēdējās durvis. Sirds auļoja. Zēns gan šaubījās, vai bija dzirdējis troksni, tomēr nezin kāpēc likās, ka istaba nav tukša. Vilam ienāca prātā, ka diena bija aizsākusies visai dī­vaini: viņa mājās aiz neapgaismotas istabas durvīm kāds stāvēja, un viņš pats gaidīja šīs telpas iekšpusē, savukārt patlaban lomas bija mainījušās…

Kamēr zēns, tā domādams, stāvēja, durvis atsprāga vaļā un kāds līdzīgi meža zvēram metās viņam virsū.

Taču Vilam jau bija pieredze tik tuvu durvīm, lai viņu varētu notriekt no kājām, zēns nebija nostājies. Vils spīvi turējās pretī ar ceļgalu, galvu, dūri un roku spēku, lai kas bija pretinieks tas, viņš, viņa…

Meitene apmēram Vila vecumā neganta, atieztiem zo­biem, noskrandusi, netīra un kailiem, vājiem locekļiem.

Acumirklī novērtējusi pretinieku, meitene atrāvās no zēna kailajām krūtīm un sarāvās čokurā tumšās kāpņu telpas stūrī kā strupceļā iedzīts kaķis. Turklāt, Vilam par pārsteigumu, viņai līdzās tiešām parādījās kaķis milzu meža kaķis Vilam līdz ceļiem, uzboztu spalvu, atieztiem zobiem un izslietu asti.

Meitene uzlika roku kaķim uz muguras un aplaizīja sausās lūpas, sekodama katrai Vila kustībai.

Vils lēnītēm cēlās kājās.

-   Kas tu esi?

-   Lira Sudrabmēle, meitene atbildēja.

-   Vai tu šeit dzīvo?

-   Nē, viņa skaļi attrauca.

-   Un kas šī ir par vietu? Kas par pilsētu?

-   Nezinu.

-   No kurienes tu esi?

-   No manas pasaules. Līdzās šai. Kur ir tavs dēmons?

Vils iepleta acis. Un tad ievēroja, ka ar kaķi notiek kaut

kas neparasts ielēcis meitenei rokās, tas mainīja vei­dolu. Nu tas bija sarkanbrūns sermuliņš ar ziloņkrāsas kaklu un vēderu, kas acīm urbās Viļā tikpat neganti kā meitene. Pēc mirkļa sekoja nākamā pārvērtība Vils sa­prata, ka abi gan meitene, gan sermuliņš no viņa vel­nišķīgi baidās, tikpat kā no spoka.

-   Man nekāda dēmona nav, Vils atbildēja. Nesaprotu, par ko tu runā. Tad piebilda: Ā! Tas ir tavs dēmons?

Meitene nesteidzīgi piecēlās. Sermuliņš, apritinājies viņai ap kaklu, ne uz mirkli nenolaida tumšās acis no Vila.

-    Bet tu esi dzīvs, viņa kā neticēdama novilka. Tu neesi… Tu neesi…

-    Mani sauc Vils Perijs, Vils stādījās priekšā. Ne­saprotu, par kādiem dēmoniem tu runā. Manā pasaulē dēmons nozīmē… Tas nozīmē velnu, ļaunumu.

-   Tavā pasaulē? Tu gribi teikt, ka ši nav tava pasaule?