Brīnumnazis Triloģijas TUMŠĀS MATĒRIJAS otrā daļa

Vienīgi uz pēdējo jautājumu mate spēja atbildēt. Džons Perijs esot bijis izskatīgs vīrietis, drosmīgs un gudrs Ka­raliskās flotes virsnieks, kas pametis floti ar mērķi kļūt par pētnieku un vadīt ekspedīcijas uz tāliem pasaules no­stūriem. Vils, to dzirdot, priekā drebēja. Parasts tēvs ne­mūžam nevaretu satraukt ta kā pētnieks! Kopš tās dienas rotaļājoties Vilam līdzās allaž bija neredzams biedrs: abi ar tēvu viņi lauzās cauri džungļiem, plecu pie pleca stā­vēja uz šonera klāja, pielikuši plaukstu acīm, lūkojās vētras sabangotajā jūrā vai ari, pacēluši lāpas, centās atšifrēt mīklainus uzrakstus sikspārņu apsēstā alā… Viņi bija sirdsdraugi, neskaitāmas reizes glābuši viens otru no nāves, un, nometušies pie ugunskura, smēja un runājas.

Taču, jo lielāks Vils auga, jo vairāk mīklu uzradās. Kā­pēc mājās nav neviena tēva fotouzņēmuma nedz no šīs pasaules, nedz tās ar apsarmojušu bārdu, kamanās šķērsojot Arktiku vai džungļos pētot vīteņaugiem klatas drupas? Vai tiešām nav saglabājušās trofejas un neparas­tas lietiņas, ko viņš taču noteikti parveda? Vai gramatās par viņu nekas nav rakstīts?

Māte nezinaja. Bet viena lieta, ko viņa pateica, gan cieši iespiedās Vilam atmiņā.

Viņa sacīja: Vienudien tu iesi tēva pēdās. Arī tu būsi dižens cilvēks. Un pārņemsi no viņa mantiju…

Lai gan Vils lāgā nesaprata, ko tas nozīmē, tomēr aptuvena skaidrība bija, un zēnā modās pacilājošs lep­nums un mērķa apziņa. Tēvs bija dzīvs, apmaldījies me­žonīgā vietā, un Vils dosies viņu glābt, lai pārņemtu man­tiju… Ar tik cēlu mērķi bija vērts paciest dzīves grūtības.

Tātad mātes kaiti Vils turēja noslēpumā. Dažkārt māte nomierinājās, viņas prāts apskaidrojās, un tad zēns centās apgūt iepirkšanās, ēdiena gatavošanas un mājas uzkop­šanas mākslu, lai reizēs, kad mātei uznāk apmulsums un bailes, visu var padarīt pats. Vils iemācījās slēpties, būt ne­manāms skolā, nepievērst kaimiņu uzmanību arī tad, kad māti sagrāba tādas izbailes un neprāts, ka viņa teju vai zaudēja valodu. Visvairāk zēns baidījās no tā, ka par visu uzzinās varas iestādes un māti aizvedīs, bet Viļu atdos pro­jām svešos ļaudis. Tas būtu ļaunāk par jebkurām grūtī­bām. Savu reizi taču tumsa no mātes atkāpās un viņa at­kal jutās laimīga, par izbailēm vien pasmiedamās, dau­dzinādama dēlu, ka viņš tik krietni par viņu rūpējies, — mātē dzirkstīja prieks un mīļums. Tādās reizes Vils no­domāja, ka labāku sabiedroto neatrast, un nevēlejas neko citu, kā tikai dzīvot divatā ar māti līdz mūža galam.

Bet tad ieradās vīri.

Policija tā nebija, nedz arī sociālais dienests un arī noziedznieki ne vismaz Vils tā sprieda. Svešie atteicās zēnam paskaidrot savas ierašanās iemeslus un, lai kā Vils centās viņus aizkavēt, runaja tikai ar māti. Tobrīd viņas veselība bija pavisam trausla.

Tomēr Vils, nostājies aiz durvīm, visu noklausījās un dzirdēja, ka vīri izprašņā par tēvu, un zēna sirds iepukstējās straujāk.

Svešie gribēja zināt, kad tieši Džons Perijs aizbraucis, vai ir mātei ko nebūt sūtījis, kad viņa saņēmusi no vīra pēdējo vēsti un vai viņam ir bijusi kāda saistība ar ārzemju vēstniecībām. Vils dzirdēja mammas balsi tā skanēja aizvien izmocītāk, līdz beigās zēns ieskrēja istaba un pa­teica, lai viņi lasās prom.

Vils izskatījās tik saniknots, ka nedz viens, nedz otrs vīrs nesmējās, lai gan zēns bija pavisam mazs. Viņi mierīgi varētu Viļu notriekt, ar vienu roku piespiest pie zemes, bet viņš nejuta baiļu, vienīgi kvēlas un neremdināmas dusmas.

Pēc tam vīri aizgāja. Pats par sevi saprotams, notikušais zēnā stiprināja pārliecību, ka tēvs kaut kur ir iekļuvis briesmās un tikai Vils spēs viņu glābt. Rotaļas zaudēja bērnišķīgumu, viņš tik atklāti tās vairs neizspēlēja. Viss pa­mazām vērtās realitātē, un Vilam bija jābūt tās cienīgam.

Necik ilgi, un svešie ieradās atkal, uzstādami, lai Vila māte kaut ko atklāj. Vils vēl nebija pārradies no skolas; viens virs sarunādamies bija aizkavējis māti apakšstāvā, otrs tikmēr izokšķerēja guļamistabas. Māte pat neno­jauta, ko nelūgtie ciemiņi dara. Bet Vils, pārnācis no sko­las agrāk nekā parasti, izvirda dusmās, un svešie aizgāja.

Jādomā, viņi zināja, ka Vils neziņos policijai bailēs, ka varas iestādes māti varētu aizvest prom, un tāpēc kļuva vēl uzstājīgāki. Beigu beigās vīri ielauzās mājā laikā, kad Vils bija izgājis, lai pārvestu māti mājās no parka, ar viņu kļuva aizvien ļaunak māte bija ieņemusi galva, ka japieskaras katram solam dīķa malā. Lai to paveiktu ātrāk, Vilam nācās iet talkā. Nākdami mājās, viņi manīja ielas galā pazūdam svešinieku automašīnas aizmuguri. Ienācis mājā, Vils redzēja, ka viss ir izvandīts, izrakņāta ik atvilktne, ik skapītis.

Zēns zināja, ko šie meklē. Zaļā ādas mape bija mātes vērtīgākais īpašums. Vilam pat sapņos nerādījās, ka viņš varētu to caurlūkot, — viņš pat nezināja, kur māte to glaba. Zināja to, ka mapē stāv vēstules, zināja, ka māte, tās reizi pa reizei pārlasīdama, raud un piemin tēvu.

Tieši tāpēc Vils nosprieda, ka svešie meklē mapi, un sa­prata, ka nedrīkst gaidīt klēpī saliktām rokām.