Brīnumnazis Triloģijas TUMŠĀS MATĒRIJAS otrā daļa

Vils ēda nesteidzīgi. Liras šķīvi zens salika lauvas tiesu pupiņu, tomēr ēdamo pieveica lēnāk nekā viņa. Aina, kas pavērās skatienam, tāpat arī laternas abpus tuksnesīgajam bulvārim, zvaigznes tumšajās debesīs virs galvas viss slīga bezgalīgā klusumā, šķita, ka nekā cita pasaulē vairs nav.

Un nepārtraukti Vils spriegi apzinājās meitenes klāt­būtni. Maza auguma, sīciņa, taču muskuļaina un cīnījās kā tīģeris, Vila dūre bija nobrāzusi tai vaigu, bet viņa nelikās par to ne zinis. Meitenes sejas izteiksmē mijās bērnišķība kaut vai pirmoreiz nobaudot kokakolu ar skumju piesar­dzību. Viņai bija gaiši zilas acis; matiem, ja tos izmazgātu, vajadzētu būt tumši blondiem; patlaban Lira bija netīra un smirdēja tā, it kā sen nebūtu mazgājusies.

-   Laura? Lara? Vils jautāja.

-   Lira.

-   Lira… Sudrabmēle? -Jā.

-   Kur īsti atrodas tava pasaule? Kā tu šeit nokļuvi?

Meitene paraustīja plecus.

-    Gāju, viņa iesāka. Visapkārt klājās bieza migla. Nezināju, kurp iet. Lai nu kā, tomēr zināju kaut tik daudz, ka dodos prom no savas pasaules. Taču šo pasauli ieraudzīju, tikai miglai nokrītot. Un tad jau es biju šeit.

-   Ko tu pirmīt runāji par putekļiem?

-   Putekļi, jā. Grasos par tiem uzzināt sīkāk. Diemžēl šī pasaule izskatās pavisam neapdzīvota. Nav kam pajautāt.

Esmu šeit… nezinu, trīs dienas, varbūt četras. Bet ne­esmu sastapusi nevienu dzīvu dvēseli.

-   Bet kāpēc tevi interesē putekļi?

-   Tie ir īpaši Putekļi, Lira strupi attrauca. Ne jau parastie putekļi, par to vari but drošs.

Dēmons atkal pārvērtās. Zibenīgi no dadzīša pārtapdams žurkā, spēcīgā piķa melna žurkā ar sarkanām acīm. Vils plati ieplestām acīm bažīgi noraudzījās, un meitene ievēroja viņa skatienu.

-   Tev ir dēmons, viņa nešaubīdamās paziņoja. Tevī iekšā.

Vils nezinaja, ko teikt.

-   Tev tas ir, meitene turpināja. Citādi jau tu nemaz nebūtu cilvēks. Tu būtu… pusmironis. Redzējām bērnu, kam bija atšķelts dēmons. Tu tāds neesi. Ieraudzījuši tevi, sākumā nobijāmies. Kā no spoka pusnaktī vai tam­līdzīgi. Bet tad ievērojam, ka tu tāds nepavisam neesi.

-Jūs?

-   Mēs ar Panteleimonu. Mēs. Dēmons jau nav no tevis nošķirams. Tas esi tu pats. Daļa no tevis. Tu esi daļa no dēmona, un dēmons ir daļa no tevis. Vai jūsu pasaulē tiešām nav tādu kā mēs? Vai tad visi bez izņēmuma ir tadi kā tu, ar noslēptiem dēmoniem?

Vils uzmeta skatienu abiem kaulainajai, gaišacainajai meitenei un viņas melnajai žurkai-dēmonam, kas šobrīd sēdēja viņai uz rokām, un pēkšņi sajutās bezgala vientuļš.

-   Esmu noguris. Iešu gulēt, Vils teica. Ko esi izdo­mājusi vai paliksi šai pilsētā?

-   Nezinu. Man jāizzina, jāmeklē. Neba šai pasaulē ne­atradīsies zinātnieki. Kādam taču tas jāzina.

-   Varbūt tev jāmeklē citā pasaulē. Es šurp ierados no vietas, vārdā Oksforda. Tur zinātnieku netrūkst, ja jau tev tos tā vajag.

-   Oksforda! meitene izsaucās. Tieši no turienes es nāku!

-   Vai tad tavā pasaulē arī ir Oksforda? No manas pa­saules tu diez vai esi.

-    Nē, meitene apņēmīgi teica. Tās ir divas atšķirī­gas pasaules. Taču arī manējā ir Oksforda. Mēs abi runā­jām angliski, vai ne? Loģiski spriežot, mums ir vel šis tas kopējs. Kā tu šeit nokļuvi? Pa tiltu vai kā citādi?

-    Caur tādu kā logu.

-    Parādi man! meitene lūdza.

Izklausījās drīzāk pec rīkojuma, ne lūguma. Vils papu­rināja galvu.

-    Tagad ne, viņš teica. Gribas gulēt. Tomēr nakts vidus.

-   Tad parādīsi rīt no rīta!

-    Labs ir, parādīšu. Taču man pietiek savu darīšanu. Tev tie zinātnieki būs jāmeklē pašai.

-    Kas tur ko nesameklēt, meitene attrauca. Man par zinātniekiem zināms viss līdz pēdējam!

Vils, savācis šķīvjus, piecēlās.

-   Es gatavoju ēst, viņš teica, bet tev jāmazgā šķīvji!

Meitene skatījās neticīgām acīm. Mazgāt šķīvjus? -

viņa smējās. Visapkārt taču lērums tīru šķīvju! Un es taču neesmu kalpone. Ne prātā nenāk!

-   Tad nerādīšu tev ceļu, pa kuru šeit iekļuvu.

-   Atradīšu pati!

-     Neatradīsi, tas ir noslēpts. Nemūžam neatradīsi. Klau. Man nav ne jausmas, cik ilgi mēs te paliksim. Bez ēšanas neiztikt, tāpēc ēdīsim, ko atradīsim, bet pēc tam uzkopsim pēc sevis mums tā jādara. Tu nomazgāsi šos šķīvjus. Mums pret šo vietu jāizturas piedienīgi. Bet ta­gad es laižos gulēt. Līdz rītam!

Vils iegāja mājā un, noberzis zobus — ar pirkstu un krikumiņu zobu pastas no skrandainās somas -, iekrita div­vietīgajā gultā un uz vietas aizmiga.

Lira nogaidīja, līdz zēns cieši iemieg, tad ienesa šķīvjus virtuvē, kur, palikusi zem krāna, tos cītīgi berza ar drāniņu, līdz trauki izskatījās tīri. Tāpat viņa rīkojās ar nažiem un dakšiņām, bet omletes pannu šādi nomazgāt neizdevās nācās likt lietā dzeltenu ziepju gabalu un spītīgi skrubināt, kamēr tā, viņasprāt, beidzot bija spodra. Pēc tam, visu nosusinājusi ar vēl vienu drāniņu, Lira traukus glīti salika žāvēšanas plauktiņa.

Tā kā vēl aizvien slāpa un kārojās vēlreiz atraut skār­deni, meitene atvēra vēl vienu kokakolas bundžiņu un paņēma to lidzi augšstāvā. Pastāvējusi brīdi šaipus Vila durvīm un neko nedzirdējusi, viņa uz pirkstgaliem ietipi­nāja citā istabā un no spilvena apakšas izvilka aletiometru.