Brīnumnazis Triloģijas TUMŠĀS MATĒRIJAS otrā daļa

-    Runā, ka Maģistērijs pulcinot nedzirdēti plašu kara­spēku, turklāt uzbrucējvienības. Un vēl klīst nepatīkamas baumas par dažiem kareivjiem, Serafina Pekkala. Esmu dzirdējis par to, kas notika Bolvangara bērniem tika at­šķelti dēmoni neģēlīgākais nodarījums, negantākā ļaun­darība, par kādu jelkad esmu dzirdējis. Tagad, jādomā, izvei­dots īpaši apmācītu kareivju pulks. Vai tev pazīstams vārds zombijs? Tie jau nebaidās no paša velna viņiem nav prāta. Šobrīd pilsētā daži tādi kareivji uzturas. Valdība viņus slēpj, taču runas iet riņķī, modinādamas pilsētniekos šausmas.

-   Un kā ar citiem raganu klaniem? jautāja Serafina Pekkala. Kas dzirdams par tiem?

-   Vairums spīganu atgriezušās dzimtajās vietās. Visas raganas, Serafina Pekkala, nākotnē raugās ar bailēm.

-   Un kas dzirdams par Baznīcu?

-   Tā ir pilnīgā neizpratnē. Vai zini, viņiem nav ne jaus­mas par lorda Ezriela nākamo gājienu.

-   Man arī ne, atzinās Serafina. Nevaru pat iedomā­ties, kas tas varētu būt. Doktor Lanseliuss, ko, jūsuprāt, viņš nodomājis?

Doktors ar īkšķi maigi paberzēja sava demona-čuskas galvu.

-   Lords Ezriels ir zinātnieks, pēc brīža sekoja padom­nieka atbilde, tomēr ne jau zinātne ir viņa galvenā kaislī­ba. Nedz ari māksla vadīt valsti. Mums reiz gadījās tikties, un, manuprāt, raksturs viņam ir dedzīgs un stingrs, bet despotisks gan ne. Šaubos gan, vai lordam Ezrielam gribas valdīt… Nezinu, Serafina Pekkala. Jādomā, viņa kalps tev varētu pastāstīt vairāk. Tam vīram vārdā Torolds, viņi abi ar lordu Ezrielu kādā Svalbāras mājā savulaik tika turēti ieslodzījumā. Varbūt vērts viņu apciemot, palūkot, ko šis tev var pastāstīt, lai gan viņš, protams, varbūt ir aizceļojis kopā ar saimnieku uz citu pasauli.

-   Paldies! Vērtīga doma… Tā arī būs jādara. Tūdaļ pat došos ceļā.

Atvadījusies no konsula, Serafina pacēlās gaisā caur

biezējošo tumsu, lai piebiedrotos Kaišam mākoņos.

* * *

Serafinas ceļojumu uz ziemeļiem apgrūtināja juceklis apkārtējā pasaulē. Visas ziemeļu tautas bija kritušas panikā, tāpat ari dzīvnieki ne tikai miglas un magnētisko svārstību, bet arīdzan gadalaikam neraksturīgās ledus plaisāšanas un augsnes nemienguma dēļ. Likās, ka mūžīgā sasaluma esošā zeme lēnām mostas no ilga miega.

Visā šai kņadā, kur baismi spoži šķēpi negaidot dūrās lejā cauri miglas vālu plaisam un tikpat spēji arī pazuda, kur muskusvēršu ganāmpulkus sagrāba trakums auļot uz dienvidiem un pec tam nekavējoties griezties atpakaļ uz rietumiem vai ziemeļiem, kur cieši sakļāvies zosu kāsis izjuka brēcoša juceklī, kad, lidojot gar magnētisko lauku, tas sazvārojies nokrakšķēja te vienā vietā, te otrā, Serafina Pekkala, pielāgojusi savu mākoņpriedi, lidoja uz ziemeļiem, uz namu, kas stāvēja uz cietzemes Svalbāras plašumos.

Tur viņa atrada lorda Ezriela kalpu Toroldu atsitam klinšu rēgu varzas uzbrukumu.

Kustība bija nomanāma jau pa gabalu, pirms Serafina piekļuva tik tuvu, lai redzetu notiekošo. Uzbrūkošs sīk­stu spārnu viesulis, ļauni ķērkstošie jok-jok-jok, kas at­balsojās sniegotajā klajumā, un vientuļš stāvs kažok­ādās, kas blieza no šautenes juceklī. Viņam līdzās bija kaulains demons-suns, kas ņurdēdams kampa, kad vien derdzīgais radījums bija nolaidies pa ķērienam.

Serafina šo cilvēku nepazina, taču klinšu rēgi bija mūžseni raganu ienaidnieki. Lidinādamās virs kautiņa vietas, viņa tagad raidīja bultu pēc bultas. Brēkdams un buldurēdams bars pārāk vāji organizēts, lai tiktu dē­vēts par pulku, metās riņķot un, ieraugot jauno pre­tinieku, apjukumā bēga. Minūti vēlāk debesis bija tīras, dzirdēja vien izbiedētus jok-jok-jok atbalsojamies tālu kalnos, kas pamazām noklusa.

Serafina nolaidās pagalmā, piezemēdamās nomīdītā, asinīm notašķītā sniegā. Vīrs nolaida kapuci, joprojām piesardzigi turēdams šauteni ragana taču dažu labu reizi ir ienaidniece un nu Serafina ieraudzīja sirmu, vecāku vīru ar iegarenu žokli un skarbām acīm.

-   Esmu Liras draudzene, Serafina paziņoja. Ceru, ka varam parunāties. Skatieties es nolieku savu loku.

-   Kur bērns pašlaik atrodas? viņš jautāja.

-   Citā pasaulē. Mani māc raizes par viņas drošību. Un vēl man jāzina, ko dara lords Ezriels.

Nolaidis šauteni, vīrs atbildēja: Nāciet jel iekšā. Skatieties es nolieku savu šauteni.

Apmainījušies formalitātēm, abi iegāja istabā. Kaisa, saglabādams modrību, lidinājās debesīs. Tikmēr Torolds uzvārīja kafiju un Serafina pavēstīja par sarežģījumiem ar Liru.

-    Viņa allaž bija ietiepīgs bērns, kad abi bija apsē­dušies pie petrolejas lampas apgaismota ozolkoka galda, Torolds teica. Satiku meiteni vai ik gadu, kad Viņa Augstība lords apmeklēja savu koledžu. Meitene man patika, saku, ka ir, tur nu es biju bezspecigs. Taču par viņas lomu plašāka mēroga stratēģijā tiešām nezināju.

-    Ko tieši lords Ezriels iecerējis uzsākt?