Brīnumnazis Triloģijas TUMŠĀS MATĒRIJAS otrā daļa

-   Bez šaubām! Tiklīdz izkļūsi cauri, priekšā ieraudzīsi ceļu. Ej pa kreisi, pēc gabaliņa nogriezies uz ceļa pa labi, kas ved lejup. Tas aiziet uz pilsētas centru. Centies stin­gri iegaumēt, kur tieši atrodas logs, un neaizmirsti, labi? Tas ir vienīgais ceļš, pa kuru iespējams atgriezties.

-   Labi, meitene teica, neaizmirsīšu.

Satvērusi mugursomu rokās, viņa ienira gaisa logā un pazuda. Vils pieplaka zemei, lai redzētu, kur Lira aiziet.

Nu jau Lira ar visu Panu joprojām lapsenes veidolā uz pleca stāvēja zālienā Oksfordas pusē, un neizskatījās, ka šo ierašanos kāds butu pamanījis. Mašīnas un kravas automobiļi traucās garām pāris pēdu atstatu, taču rosī­gajā ceļu krustojumā nevienam šoferim nebūtu laika ska­tīties sāņus uz dīvainu gaisa veidojumu pat tad, ja tas būtu redzams, turklāt satiksme aizsedza gaisa logu ikvienam, kas pa gabalu varētu pamest skatienu no ceļa pretējās puses.

Te pēkšņi iekaucās bremzes, atskanēja kliedziens un būkšķis. Vils aši metās pie zemes, lai paskatītos, kas noticis.

Zālienā gulēja Lira. Mašīna apstājās tik spēji, ka saņē­ma triecienu no aizmugurē braucošā furgona, kas to pa­grūda uz priekšu. Turpat bez jebkādām dzīvības pazī­mēm gulēja Lira…

Vils steidzās pie meitenes. Neviens nebija pamanījis viņa ierašanos visu acis bija pievērstas mašīnai, salocītajam buferim, furgona vadītājam, kas kāpa lauka, un meitenītei.

-    Man nebija, kur sprukt, viņa izskrēja priekšā, taisnojās mašīnas vadītāja, pusmūža sieviete. -Jūs brau­cāt pārlieku tuvu, pagriezusies pret furgona šoferi, viņa teica.

-   Tas viss ir sīkums, viņš sacīja. Kas ir ar bērnu? furgona vadītājs uzrunāja Viļu, kas sakņupis tupēja līdzās Lirai. Vils pacēla skatienu, palūkojās visapkārt, bet, kur tu liksies, atbildība jāuzņemas. Lira, gulēdama zālē, pakustināja galvu un aši samirkšķināja acis. Vils pamanīja lapseni Panteleimonu, kas apstulbis rāpās augšā pa zāles stiebru līdzās Lirai.

-   Vai ar tevi viss labi? Vils prasīja. Pakustini rokas un kājas.

-    Stulbums! iesaucās mašīnas vadītāja. Izskrien taisni priekšā. Pat nepaskatījusies. Kas man tagad būtu jādara?

-   Vai atguvies, mīļumiņ? apjautājās furgona šoferis.

-   Jā, Lira atmurmināja.

-   Rokas, kājas darbojas?

-    Pakustini pēdas un plaukstas, Vils uzstāja.

Lira paklausīja. Nekas nebija lauzts.

-    Meitenei nekas nekaiš, sacīja Vils, es par viņu parūpēšos. Viss ir kārtībā.

-   Vai tu viņu pazīsti? jautāja furgona vadītājs.

-   Viņa ir mana māsa, Vils atbildēja. Viss kārtībā. Mēs dzīvojam tepat aiz stūra. Vedīšu tagad mājās.

Lira jau sēdēja, un, tā kā viņa acīmredzami nebija smagi savainota, sieviete atkal pievērsās mašīnai. Pārējie satik­smes dalībnieki apbrauca stāvošos transportlīdzekļus, garāmbraucošie šoferi ziņkārīgi nolūkojās ainiņā, kā jau tas ļaudīm pieņemts. Vils palīdzēja Lirai piecelties: jo ātrāk no šejienes prom, jo labāk. Sieviete un furgona vadītājs bija nonākuši pie secinājuma, ka strīds jāizskata apdrošinašanas kompānijām, un patlaban apmainījās adresēm, te pēk­šņi dama ievēroja, ka Vils palīdz Lirai steberēt projām.

-   Uzgaidiet! viņa iesaucās. Jums būs jāliecina! Man jāpieraksta jūsu vārds un adrese.

-   Es esmu Marks Ransoms, pagriezies atpakaļ, sacīja Vils, bet manu māsu sauc Lisa. Mēs dzīvojam Robežlaukumā 26.

-    Kāds ir jūsu pasta indekss?

-    Nekad nevaru atcerēties, Vils teica. Paklausie­ties, es gribu vest viņu mājās.

-    Leciet vāģī, piedāvāja furgona šoferis, es jūs aiz­vedīšu!

-   Nē, neuztraucieties, kājām būs ātrāk, tik tiešām.

Lira pārāk manāmi nekliboja. Līdzās Vilam viņa tagad

devās prom gar zālienu zem skābaržiem, un pēc brīža abi pazuda aiz pirmā stūra, kas gadījās ceļā.

Nu viņi piesēda uz zemas dārza sienas.

-   Vai sāp? Vils apvaicājās.

-     Ieblieza, kā nākas, pa kāju. Un krītot sakratīju galvu, Lira atbildēja.

Likās, ka meiteni vairāk uztrauc mugursoma. Iebāzusi tajā roku un visu iztaustījusi, Lira izvilka smagu, melnā samtā ievīstītu priekšmetu un attina to. Vila acis, ieraugot aletiometru, iepletās sīki, skalai visriņķi uzkrāsoti sim­boli, zelta rādītāji, meklēšanas adata, smagais, greznais futrālis redzot to visu, Vils gandrīz vai zaudēja valodu.

-   Kas tas tāds? viņš beigu beigās pajautāja.

-   Mans aletiometrs. Patiesības rādītājs. Simbolu hres­tomātija. Cerams, ka nebūs salūzis…

Lai nu kā, aletiometrs nebija cietis. Pat meitenes dre­bošajās rokās garā adata šūpojās vienmērīgi. Nolikusi ierīci, Lira teica: Savu mūžu neesmu redzējusi tik daudz ratu, un vispār… Nekad nebūtu domājusi, ka tie skrien tik aši.

-   Vai tavā Oksfordā mašīnu un kravas auto nav?

-    Tik daudz ne. Citādas. Man tas bija kas neparasts. Bet nu jau viss kārtībā.

-    Turpmāk esi piesardzīgāka! Ja paskriesi zem auto­busa vai pazudīsi, vai notiks vēl kaut kas, cilvēki atklās, ka neesi no šīs pasaules, un sāks meklēt ceļu…

Vila dusmām nebija robežu. Lai nu kā, beidzot zēns teica: Nu, bet tagad klausies. Izliekoties par manu māsu, tu palīdzēsi man slēpties, jo puikam, ko meklē poli­cija, māsas nav. Savukārt es, būdams līdzās, varēšu tev parādīt, kā šķērsot ceļu bez nāves briesmām.