Brīnumnazis Triloģijas TUMŠĀS MATĒRIJAS otrā daļa

Šī Oksforda no Liras Oksfordas atšķīrās vēl ar kaut ko: visās ielās spietoja cilvēku drūzma, vai ik ēkā kāds gāja iekšā vai ārā, visdažādākie cilvēki sievietes vīriešu drē­bēs, nēģeri, pat tatāru bariņš, kas rāmi sekoja savam vadītājam, visi, kārtīgi ģērbušies, dīki soļoja ar melnām somiņām rokās. Pirmajā acumirkli Lira viņos noskatījās nikni, izbiedēti viņiem nebija dēmonu. Liras pasaulē tadi radījumi tiktu uzskatīti par rēgiem vai vēl ko ļaunāku.

Taču (un tas bija pats dīvainākais) visi izskatījās pavi­sam dzīvi. Šīs būtnes kustējās pietiekami mundri, kā jau cilvēki, un Lirai bija japieļauj iespēja, ka viņi tiešām ir cilvēki un dēmoni mīt tajos iekšā tāpat kā Viļā.

Nostaigājusi apmēram stundu un izvērtēdama, viņas­prāt, parodēto Oksfordu, Lira sajuta izsalkumu un par savu divdesmit mārciņu banknoti nopirka šokolādes tāfeli. Veikalnieks meitenē savādi noskatījās, taču viņš bija indie­tis un varbūt nesaprata Liras izrunu, lai gan jautāt mei­tene jautāja ļoti skaidri. Par naudas atlikumu Lira tirgus paviljonā nopirka ābolu tas krietni vairāk atgādināja īsto Oksfordu un pastaigadamās devās uz parku. Tur viņa nonāca līdz iespaidīgai ēkai, kas nudien izskatījās pēc īsta Oksfordas nama, lai gan Liras pasaulē tāda nemaz nebija. Lai nu kā, bet nams Liras Oksfordā visnotaļ iederētos. Apsedusies zālē paēst, meitene atzinīgi aplūkoja ēku.

Izrādījās, ka namā izvietots muzejs. Durvis bija vaļā, un telpās Lira uzgāja dzīvnieku izbāzņus, fosilijas un minerālu vitrīnas, mats matā kā Karaliskajā ģeoloģijas muzejā, ko viņa ar Koulteres kundzi bija apmeklējusi Londonā. Mil­zīgās, no tērauda un stikla būvētās zāles galā vīdēja ieeja citā muzeja nodaļā, un, tā kā šī telpa izskatījās patukša, Lira tur iegāja un pameta skatienu visapkārt. Lai gan ale­tiometrs meitenes domās joprojām bija pirmajā vietā, šajā telpā uzmanību piesaistīja labi pazīstami priekšmeti — vit­rīnās izkārtots ziemeļnieku apģērbs, kažoks tieši tads, kāds bija Lirai; tāpat kamanas un valzirgu kaulu grebumi, un harpūnas roņu medībām; desmitiem juku jukām sa­sviestu trofeju, relikvijas un maģijas priekšmeti; darbarīki un ieroči. Lira redzeja, ka šīs lietas nebija no ziemeļiem vien, bet no visam šīs pasaules maļam.

Nu gan joki! Ziemeļbriežu ādas tieši tādas kā Lirai, bet kamanu siksnas piestiprinātas galīgi aplam. Turpat fotogravīra ar samojedu medniekiem īsti dvīņubrāļi tiem, kas Liru sagūstīja un pārdeva Bolvangarā, skat! Tie paši! Pat virve apdriskāta un sasieta mezglā tieši ta un ne citādi, to Lira zināja pavisam noteikti, jo sasieta kamanās bija aizvadījusi vairākas izmisīgi mokošas stundas… Kas tās par mistērijām? Galu galā varbūt pasaule tiešām ir viena, bet ļaudis tikai sapņo par citām pasaulēm?

Un tad Lirai paveicās ieraudzīt ko tadu, kas atkal lika domāt par aletiometru. Vecā stikla vitrīnā ar melni krā­sotu rāmi bija novietoti vairāki cilvēka galvaskausi; daži bija izcaurumoti priekšpusē, citi sānos, vēl citi — augš­puse. Viena galvaskausa, kas staveja paša centrā, rēgojas divi caurumi. Šo procesu, ka zirnekļa tīmeklim līdzīga rokrakstā vēstīja kartīte, sauc par trepanāciju. Turpat bija paskaidrojums, ka caurumi raditi galvaskausu īpaš­nieku dzīves laikā, jo kauls sadzijis un malās nogludinājies. Par vienu galvaskausu gan to nevarētu teikt caurumu bija izlauzis bronzas bultas uzgalis, turpat arī palikdams, lūzuma malas bija asas un robainas, un ar to galvaskauss manāmi atšķīrās no pārējiem.

Tieši tā rīkojās ziemeļu tatāri. Arīdzan Staņislavs Grummans, ja var ticēt Džordanas zinātniekiem, kas Grummanu pazina. Lira pameta ašu skatienu visapkārt un, ta kā tuvumā nevienu nemanīja, izņēma aletiometru.

Visu uzmanību vēršot uz galvaskausu centrā, Lira ierī­cei pajautāja: Kas tas par cilvēku, kam galvaskauss piede­rēja, un kāpēc tajā izveidoti šie caurumi?

Stāvēdama un koncentrēdamās dūmakainajā gaismā, kas lauzās iekšā caur stikla jumtu, slīpi krītot gar augšē­jām galerijām, Lira nepamanīja, ka tiek novērota.

Stāvēdams galerijā, lejup pār metāla margām nolūkojās spēcīgi noaudzis vīrietis ap sešdesmit, ģērbies eleganti piegrieztā audekla uzvalkā, ar panamas cepuri rokās.

Vīrieša sirmie mati bija glīti atsukāti no gludās, iedegušās, viegli grumbotās pieres. Acis lielas, tumšas, garām skropstām un dedzīgas; asais, smailais mēles gals, vai ik minūti izšaudamies no lūpu kaktiņa, mitrinot ātri pārslī­dēja lūpām. Sniegbaltais mutautiņš krūšu kabatā smaržoja pēc stipra odekolona, radot asociāciju ar siltumnīcas au­giem, kam saknes pūstot visai dāsni izdala smārdu.

Vīrietis vēroja Liru vairākas minūtes. Viņš bija pārvie­tojies augšā pa galeriju līdztekus Liras kustībām lejā. Tobrīd, kad meitene apstājās pie vitrīnas ar galvaskausiem, vīrietis viņu cieši vēroja, apskatīdams no galvas līdz kājām nevīžīgi sajauktos matus, švīku uz vaiga, jauno apģērbu, atsegto, pār aletiometru noliekto kaklu, kailās kājas.

Izvilcis no krūšu kabatas nēzdogu, viņš paberzēja pieri un tad devās uz kāpnēm.