Brīnumnazis Triloģijas TUMŠĀS MATĒRIJAS otrā daļa

Telpa bija maza, pārblīvēta ar grīļīgām papīru un grā­matu grēdām, baltās tāfeles pie sienām bija norakstītas ar skaitļiem un vienādojumiem. Durvju iekšpusē bija pie­sprausts ornaments, kas šķita ķīniešu izcelsmes. Pa atvērtām durvīm Lira varēja ielūkoties citā telpā, kur dīki stāvēja kaut kāda sarežģīta dzimtera iekārta.

Liru personīgi nedaudz pārsteidza atklājums, ka zināt­nieks, ko viņa meklēja, izrādījās sieviete, bet aletiometrs jau nebija teicis, ka tas būs vīrietis, un šī kā nekā bija dīvaina pasaule. Sieviete sēdēja pie ierīces, kas uz neliela stikla ekrana rādija figūras un aprises, bet ekrāna priekšā uz maziem, netīriem kvadrātiņiem ziloņkaula paplātē bija sakārtoti visi alfabēta burti. Zinātniece vie­nam uzsita, un ekrāns izbālēja.

-   Kas jūs esat? sieviete jautāja.

Lira pievēra aiz sevis durvis. Paturēdama prātā aletiometra teikto, meitene par varītēm centās nedarīt to, ko parasti darīja, proti, teica patiesību.

-    Lira Sudrabmēle, viņa atbildēja. Kā sauc jūs?

Sieviete piemiedza acis. Viņai bija ap četrdesmit, tā

Lirai likās, varbūt mazliet vecāka par Koulteres kundzi, īsiem, melniem matiem un sārtiem vaigiem. Zem baltā virsvalka vidēja pelēka blūze un tās zilās audekla bikses, ko šajā pasaulē nēsā tik daudz cilvēku.

Dzirdot Liras jautājumu, sieviete pārlaida roku pār ma­tiem un tad atbildēja: Jā, jūs šodien esat otrais negaidītais notikums. Esmu doktore Mērija Malone. Ko jūs vēlaties?

-    Gribu, lai jūs man izstāstāt par Putekļiem, pār­liecinājusies, ka tuvumā neviena cita nav, Lira atzinās. Man zināms, ka jūs to zināt. Varu to pierādīt. Jums man tas jāizstasta.

-   Putekļi? Par ko tu runā?

-    Varbūt jūs lietojat citu nosaukumu. Elementārdaļi­ņas. Manā pasaulē tās sauc par Rusakova daļiņām, bet parasti par Putekļiem. Tie ir grūti saskatāmi, nāk no Vi­suma un pielīp cilvēkiem. Bērniem, jāsaka, ne tik bieži. Galvenokārt pieaugušajiem. Un vēl kaut kas to es at­klāju tikai šodien biju muzejā viņpus ceļam, un tur stāv izlikti daži seni galvaskausi ar caurumiem galvā, kādus izsit tatāri, un ap tiem Putekļu bija krietni vairāk nekā ap vienu citu, kurā šādu caurumu nebija. Kad bija bron­zas laikmets?

Sieviete, iepletusi acis, skatījās Lirā.

-   Bronzas laikmets? Augstā debess, nezinu; pirms kā­diem pieciem gadu tūkstošiem, viņa sacīja.

-   Nu labi, gan jau, rakstīdami uz etiķetes, viņi būs kļū­dījušies. Galvaskauss ar diviem caurumiem ir trīsdesmit trīs tūkstošus gadu vecs.

Lira pieklusa izskatījās, ka doktore Malone ir tuvu ģībonim. Sārtums no vaigiem bija pazudis bez pēdām, vienu roku sieviete turēja piespiestu krūtīm, ar otru bija ieķērusies krēsla atzveltnē, bet žoklis viņai bija atkaries.

Lira stavēja spītīga un samulsusi, gaidīdama, kad sie­viete atgūsies.

-   Kas tu esi? zinātniece beigu beigās jautāja.

-   Lira Sudrab…

-    Nē, no kurienes tu nāc? Kas tu esi? No kurienes tev zināms par tādām lietam?

Lira izdvesa nogurušu nopūtu ak, viņai bija piemir­sies, cik liekvārdigi spēj būt zinātnieki. Tādiem patiesību iestāstīt grūti, meli viņiem saprotamāki.

-    Esmu no citas pasaules, Lira iesāka. Manā pa­saulē, tāpat kā šeit, arī ir Oksforda, tikai citāda, un es nāku no turienes. Un…

-   Pagaidi, pagaidi… No kurienes tu nāc?

-    No citurienes, jau piesardzīgāk teica Lira. Ne no šejienes.

-    A, no citurienes, — sieviete novilka. Saprotu. Vis­maz man tā liekas.

-   Man ir jāizzina patiesība par Putekļiem, Lira skaid­roja. Baznīcas cilvēkus mana pasaulē, teikšu, kā ir, Putekļi biedē, viņi tos uzskata par iedzimto grēku. Tāpēc iau tam visam piešķirts tāds svars. Un mans tēvs… Nē! Lira kvēli izsaucās, pat piesizdama kāju. Ne jau to es gribēju teikt. Esmu visu saputrojusi.

Doktore Malone lūkojās uz Liras izmisušo seju, sažņaugtajam dūrēm, nobrāzto vaigu un zilumu uz kājas _in tad teica: Apžēliņ, bērns, nomierinies…

Sagumusi zinātniece paberzēja acis, kas bija sarkanas 10 noguruma.

-   Kāpēc es to visu klausos? — viņa turpināja. Laikam au esmu traka. Lieta tāda, ka šī ir vienīgā vieta pasaulē, as radniecīgs mūsu pētījumam, ko kadu laiciņu veicam, in tas, ko teici par galvaskausiem muzejā, vedina domāt, ka… Ai nē, tas nudien ir par traku. Esmu līdz nāvei nogu­rusi. Gribu tevi uzklausīt, tici man, bet ne tagad, lūdzu. Vai teicu, ka mus grasās slēgt? Man atvēlējuši nedēļu, lai uzrakstu priekšlikumu finanšu komitejai, taču mums nespīd pat ne mazakais cerību stariņš…

Zinātniece izteiksmīgi nožāvājās.

-    Bet kas jums bija šodienas pirmais negaidītais no­tikums? Lira neizturēja.

-Akjā. Cilvēks, uz ko paļāvos, kas solīja aizlikt vārdu par mūsu pieteikumu, atsauca savu atbalstu. Tomēr, manuprāt, tas nemaz nebija tik negaidīti.

Zinātniece atkal nožāvājās.