Brīnumnazis Triloģijas TUMŠĀS MATĒRIJAS otrā daļa

-    Es jau grasījos teikt. Olivers Peins, tas mans kolēģis, vienudien blēņodamies Alā šo to pārbaudīja. Tas bija tik ērmoti! Nekādas jēgas, ja ņem no fiziķu redzes viedokļa. Sadabūja ziloņkaula gabalu, vienkāršu atgriezumu, un Ēnu tajā nebija. Nekādās reakcijas. Savukārt ziloņkaula šaha figūra reaģēja. Pamatīga koka dēļa skaida bija mēma, bet koka lineāls atsaucās. Turklāt koka statuja vēl jo vairāk… Es te runāju par elementārdaļiņām, Dieva dēļ! Sīki, nenozīmīgi gabaliņi, tikpat kā nekas. Tās zināja, kas ir šie priekšmeti. Ēnas ielenca jelko, kas saistījās ar cil­vēka roku meistarību un domu…

Pēc tam Olivers, doktors Peins, no sava drauga mu­zeja darbinieka dabūja fosilus galvaskausus un tos testē­ja, lai redzētu, cik tālu laikā sniedzas šī iedarbība. Ņē­mām laika posmu no apmēram trīsdesmit četrdesmit tūk­stoš gadu senas pagātnes. Pirms tam nekādu Ēnu. Vēlāk tās mudžēt mudžēja. Un tas viss ap laiku, kad, domājams, parādījās mūslaiku cilvēks. Es domāju tos mūsu tālos senčus, cilvēkus, kas īstenībā no mums nemaz tik ļoti neatšķiras…

-   Tie ir Putekļi, Lira nešaubīdamās teica. Luk, kas.

-    Bet, saproti, neko tādu priekšlikumā finanšu komite­jai jau rakstīt nevar, ja vēlies, lai tevi ņem nopietni. Tas izklausās bezjēdzīgi. Kaut kas tāds nevar eksistēt! Tas nav iespējams, bet, ja tomēr ir, tad nav būtisks, un, ja nav ne vienādi, ne otrādi, tas ir mulsinoši.

-    Es gribu apskatīt Alu, Lira pieceldamās teica.

Doktore Malone izlaida pirkstus caur matiem un vienā

laidā mirkšķinajas, cenzdamās sasprindzināt nogurušās acis.

-    Labi, kāpēc ne, viņa sacīja. Rīt mums Alas var vairs nebūt. Nāc!

Zinātniece ieveda Liru blakustelpā. Tā bija plašāka un pilna ar elektroniskām iekārtām.

-    Te nu tā ir. Tur, doktore Malone sacija, pamādama uz ekrānu, kas blāvoja pelēki tukšs, — tur, aiz visa tā vadu mudžekļa, stāv detektors. Lai redzētu Ēnas, tev jāpievieno vairāki elektrodi. Līdzīgi, kā mērot smadzeņu viļņus.

-   Gribu pamēģināt, teica Lira.

-   Tu neko neredzēsi. Turklāt es jūtos nogurusi. Tas ir pārāk sarežģīti.

-    Lūdzu! Es zinu, ko daru!

-   Vai tiešām? Ai, kaut es zinātu! Nē, pasarg' Dievs! Tas ir dārgs, sarežģīts zinātnisks eksperiments. Tu nevari tā vienkārši te nākt un to uzlādēt kā pinbola automātu… Un no kurienes tu tomēr esi? Vai tev nav jābūt skolā? Kā tu vispār atradi ceļu uz šejieni?

Sieviete jau atkal berzēja acis, it kā tikai tagad pamozdamās.

Lira drebēja. Saki patiesību, pavīdēja doma. Es at­radu ceļu ar šo, meitene atzinās un izņēma aletiometru.

-   Apžēliņ, kas tad tas? Kompass?

Lira ļāva zinātniecei aletiometru paņemt. Jūtot instru­menta svaru, doktores Malones acis iepletās.

-Augstā debess, zelts! Kur gan, Dieva dēļ…

-    Man šķiet, tas darbojas tāpat kā jūsu Ala. Tieši par to es gribu pārliecināties. Ja spēšu precīzi atbildēt uz jautājumu, Lira izmisīgi lūdza, uz kuru jūs atbildi zināt, bet es ne, vai tad laidīsiet mani pie Alas?

-   Ar ko mēs te nodarbojamies ar zīlēšanu, vai? Kas ta par ierīci?

-    Lūdzu! Uzdodiet man jautājumu, neko vairāk!

Doktore Malone paraustīja plecus. Nu labi, viņa pa­devās. Pasaki man: kas es biju, pirms pievērsos zinātnei?

Aši paķērusi aletiometru no sievietes rokām, Lira to sagrozīja. Meitenei vēl pirms rādījuma prātā atausa skaidri tēli, viņa juta garākās adatas raustīšanos, atbildi meklējot. Kad adata sāka kustēties pa skalu, Liras acis tai sekoja, vērojot, rēķinot, garo atbilžu ķēdēs meklējot posmu, no kā izlobīt patiesību.

Tad meitene samirkšķināja acis, nopūtās un iznāca no pagaidu transa.

-    Jūs bijāt mūķene, Lira atbildēja. Kas to būtu domājis. Mūķenēm lemts palikt klosterī uz visiem laikiem. Taču jūs zaudējāt ticību Baznīcai, un viņi jums šķēršļus ceļā nelika. Manā pasaulē gan tā nenotiek, ne uz to pusi.

Doktore Malone iesēdās vienīgajā krēslā un stingi lūkojās uz viņu.

Lira jautāja: Tā ir patiesība, vai ne?

-   Jā. Un tu to uzzināji ar to…

-    Ar aletiometru. Manuprāt, tas darbojas ar Putekļu palīdzību. Mēroju visu garo ceļu, lai uzzinātu ko vairāk par Putekļiem, un aletiometrs man ieteica doties pie jums. Tāpēc uzskatu, ka jūsu tumšā matērija noteikti būs tie paši Putekļi. Vai tagad drīkstu izmēģināt jūsu Alu?

Doktore Malone purināja galvu, tomēr nevis nolie­dzoši, bet bezpalīdzīgi. Viņa noplātīja rokas.

-   Neticami, zinātniece teica, vai tik es nesapņoju? i Nejūties traucēta.

Pagriezusies krēslā, viņa nospieda vairākus slēdžus, un gaiss elektriski iedūcās atskanēja datora dzesētājsistēmas troksnis. To dzirdot, Lirai izlauzās apslāpēta nopūta. Tieši tādu skaņu viņa bija dzirdējusi baismi mirdzošajā Bolvangaras kambarī, kad sudraba giljotīna gandrīz vai bija šķīrusi viņu no Panteleimona. Meitene kabatā juta dēmonu trīsam un mierinādama viņu viegli paspieda.

Doktore Malone to pat neievēroja viņa bija pārāk iegrimusi slēdžu regulēšanā un burtu klikšķināšanā uz vienas no ziloņkaula paplātēm. Viņai rīkojoties, ekrāns mainīja krāsu, uz tā parādījās burtiņi un cipari.