Brīnumnazis Triloģijas TUMŠĀS MATĒRIJAS otrā daļa

Lira bija iegrimusi nepazīstamu lietu apgūšanā. Gal­vaskausi bija neiedomājami seni; uzraksti uz vitrīnas vienkārši vēstīja: Bronzas laikmets, savukārt aletiometrs, kas nekad nemeloja, ziņoja, ka vīrietis, kam piederējis gal­vaskauss, skaitot no šodienas, dzīvojis pirms trīsdesmit trim tūkstošiem divi simti piecdesmit četriem gadiem un bijis burvis, bet caurums izlauzts, lai ielaistu galvā die­vus. Un tad aletiometrs pavisam nejauši kā tas dažkārt mēdza atbildēt uz jautājumu, ko Lira nebija uzdevusi, piebilda, ka ap trepanētajiem galvaskausiem Putekļu ir krietni vairāk nekā ap to ar bronzas bultas uzgali.

Ko gan tas, augstā debess, varētu nozīmēt? Lira iz­kļuva no spriegā miera stāvokļa, kas bija vajadzīgs, lai apspriestos ar aletiometru, un pamanīja, ka vairs nav viena. Blakusvitrmu vērīgi pētīja vecāks, saldi smaržo­jošs vīrietis gaišā uzvalkā. Viņš Lirai kaut ko atgādināja, taču meitene nevarēja atcerēties, ko īsti.

Vīrietis, sajuzdams sev pievērsto skatienu, smaidī­dams pacēla acis.

-   Jūs apskatāt trepanētos galvaskausus? viņš ieru­nājās. Ko tik tie cilvēki sev nenodara.

-   Mm, Lira neizteiksmīgi attrauca.

-   Vai zināt, ka cilvēki turpina to piekopt?

-   Jā, viņa atbildēja.

-   Hipiji, vai zināt, un viņiem līdzīgie. Vispār jau jūs ssat par jaunu, lai atcerētos hipijus. Stāsta, ka trepanā­cija iedarbojoties labāk par narkotikām.

Lira bija ielikusi aletiometru mugursomā un tagad pra| toja, kā tikt projām, galveno jautājumu viņa aletiometram vēl nebija uzdevusi, un nu večuks uzsācis sarunu. Izskatās gan pietiekami jauks un smaržot, neapšaubāmi, smaržo patīkami. Nu jau pienācis tuvāk. Noliecoties pār vitrīnu, vīrieša roka pieskārās Liras rokai.

-   Jums brīnums, vai ne? Nekādas anestēzijas, nekādās dezinfekcijas, iespejams, veikts ar akmens rīkiem. Tie no­teikti bija izturīgi, vai ne? Manuprāt, neesmu jūs agrāk redzējis. Nāku šurp visai bieži. Kā jūs sauc?

-   Lizija, Lira mierīgā balsī atbildēja.

-    Lizija. Sveika, Lizij! Es esmu Čārlzs. Vai mācāties kādā skolā Oksfordā?

Lira nezināja, ko īsti atbildēt.

-   Nē, viņa teica.

-   Ak tad ciemojaties? Nu, labu vietu esat izvēlējusies apskatīt. Kas jūs īpaši interesē?

Liru jau sen neviens nebija tā mulsinājis kā šis vīrietis. No vienas puses, laipns un draudzīgs, ļoti tīrīgs un smalki ģērbies, no otras -, Panteleimons Liras kabatā raustījas, pievērsdams sev uzmanību un lūgdams piesargāties, arīdzan viņam kaut kas bija kā atausis atmiņa. Nu Lira sajuta nezin no kurienes nākam smārdu ne smārdu, bet nojausmu par to -, tā bija mēslu un trūdēšanas smaka. Ienaca prātā Jofura Raknisona pils, kur gaiss bija iesmaržināts, bet grīdu klāja bieza netīrumu karta.

-    Kas mani interesē? Lira teica. Ak, pilnīgi viss. Par šiem galvaskausiem man radās interese, līdzko tos ieraudzīju. Maz ticams, ka jelkādam gribas, lai viņam kaut ko tādu nodara. Drausmīgi!

-   Jā, man pašam arī nepatiktu, taču, varat man ticēt, tā notiek. Es varētu jūs iepazīstināt ar kādu, kas to ir

darījis, vīrietis teica, izskatīdamies tik draudzīgs un izpalīdzīgs, ka daudz netrūka, lai Lira kārdinājumam padotos. Taču, pamanījusi smailo, tumšo mēles galu, kas aši kā čūskai mitri aplaizīja lupas, Lira papurināja galvu.

-   Man laiks iet, viņa teica. Paldies par piedāvājumu, bet labāk jau ne. Un vispār man jāiet uz satikšanos. Ar draugiem, viņa piebilda. Pie kuriem esmu apmetusies.

-    Jā, protams, vīrietis laipni atbildēja. Bija tiešām jauki ar jums parunāties. Uz redzēšanos, Lizij!

-   Sveiki, atņēma Lira.

-    Ak visādam gadījumam te būs mans vārds un adrese, vīrs sacīja, pasniegdams Lirai šauru papīra kartītes strēmeli, ja nu tev gribētos uzzināt ko vairāk par tamlīdzīgām lietām.

-   Paldies, Lira mīlīgi pateicās un, ielikusi kartīti mu­gursomas aizmugures kabatiņā, devās prom. Lira juta, ka vīrieša skatiens pavada viņu līdz pašām durvīm.

Tikusi beidzot no muzeja laukā, Lira iegāja parkā, kas viņai bija zināms kā kriketa un citu sporta veidu vieta, un, sameklējusi klusu stūrīti koku paēnā, atkal ķērās pie aletiometra.

Šoreiz Lira pajautāja, kur meklējams zinātnieks, kas var pastāstīt par Putekļiem. Atbilde bija vienkārša ale­tiometrs norādīja uz noteiktu telpu garajā taisnstūrveida Ēškā Lirai aiz muguras. Īstenībā atbilde bija tik tieša un nāca tik negaidīti, ka Lira nešaubījās aletiometram sakāms kas vairāk. Meitene sāka apjaust, ka ierīcei, tāpat kā cilvēkam, var būt dažādi dvēseles stāvokļi, un ziņa jau prata noteikt, kad tas vēlas atklāt ko vairāk.

Šobrīd tieši tā ari bija. Aletiometrs vēstīja, lūk, ko: Tev 'ādomā par zēnu! Tavs uzdevums ir palīdzēt viņam atrast ■ēvu. Ielāgo to!

Lira samirkšķināja acis. Nu gan zili brīnumi! Vils uzradās nezin no kurienes, lai palīdzētu viņai tas taču bija skaidrāks par skaidru. Iedomājoties, ka viņa visas grūtības pārvarējusi tikai tāpēc, lai palīdzētu viņam, Lirai aizrāvās elpa.

Bet aletiometrs vēl nebija beidzis. Adata jau atkal no­raustījās, un meitene izlasīja: Nemelo zinātniekam!