Brīnumnazis Triloģijas TUMŠĀS MATĒRIJAS otrā daļa

-    Varbūt uzticīgs citai sievietei, — Lī minēja. Man viņa sakarā ausīs nāca vēl kaut kas: reiz dzirdēju runas, ka Grummans aptuveni zinot, kur atrodas kāds burvju priekšmets. Nezinu, kas īsti, taču ar to varot aizsargāt ikvienu, kura rokās tas nonāk. Vai esat kaut ko tādu dzirdējis?

-   Esmu gan, atsaucās roņu mednieks. Pašam Grummanam šī priekšmeta nebija, tomēr viņš zināja, kur to meklēt. Viens gan gribēja izvilkt noslēpumu ar varu, bet Grummans viņu nogalināja.

-   Nu, bet viņa dēmons, teica Sems Kansino, tas gan bija kā nevienam. Ērglis, melns ērglis ar baltu galvu un krūtīm, tada suga savu mūžu nav redzēta, es pat nezinu tās nosaukumu.

-    Zivju ērglis, bārmenis ieklausījies atsaucās. Jūs runājat par Staņislavu Grummanu? Viņa dēmons bija zivju ērglis. Zivju mednieks.

-   Kas ar Grummanu beigās notika? jautāja Lī Skorsbijs.

-Ak vai, viņu ievilka skrēlingu karos līdz pat Bēringa zemei. Pēdējais, ko par Grummanu dzirdēju: viņš esot nošauts, teica roņu mednieks, nogalināts uz vietas.

-   Dzirdēju, ka Grummanam nocirsta galva, piebilda Lī.

-   Nē, jūs abi alojaties, iejaucās bārmenis, es to zinu pavisam droši, jo runāju ar inuitu, kas bija kopa ar Grummanu. Viņi bija apmetušies, šķiet, Sahalīnā, un tur gadījās nogruvums. Grummanu apraka simt tonnu smags klintsbluķis. Inuīts savām acīm redzējis, kā tas notika.

-    Vienu es nesaprotu, teica Li Skorsbijs, piedāvā­dams līdzbiedriem pudeli, ar ko tas virs īsti nodarbojās? Izlūkoja naftas atradnes? Varbūt bija militārists? Vai arī ņēmās ar filozofiju? Tu, Sem, kaut ko minēji par mērīju­miem. Kas tie varētu but par mērījumiem?

-     Viņi mērīja zvaigžņu gaismu. Un rīta blāzmu. Grummanam piemita vājība uz rīta blāzmu. Tomēr vairāk par visu viņu saistīja drupas. Senas lietas.

-    Zinu, kas jums varētu pastāstīt vairāk, ierunājās roņu mednieks. Kalnā ir observatorija, kas pieder Im­periālās Maskovijas akadēmijai. Viņi mācēs teikt ko vairāk. Zinu, ka viņš tur piekāpa ne vienu reizi vien.

-    Kāda nolūkā tu par to visu interesejies? jautāja Sems Kansino.

-    Grummans palika man parādā zināmu summu, — paskaidroja Lī Skorsbijs.

Iegansts bija tik loģisks, ka acumirklī apslāpēja jebku­ru ziņkāri. Sarunas virzījās uz tematu, kas dega uz lu­pām visiem, pēdējie notikumi, mīklainās, katastrofālās pārmaiņas.

-   Zvejnieki baumo, ierunājās roņu mednieks, ka jūs varot ielidot pa taisno tajā jaunajā pasaulē.

-    Kas tā par jauno pasauli? brīnījās Lī.

-    Tiklīdz nokritis nolādētā migla, tā atklāsies musu acu priekšā, roņu mednieks zināja teikt. Pirmajā reizē es savā kajakā tīrās nejaušības dēļ biju pagriezis uz ziemeļiem. Līdz kapa malai neaizmirsīšu to skatiņu! Ap­vāršņa līnija pagaisa, zeme turpinājās bezgalīgi. Ciktāl sniedza skats, redzēju zemi vien, krasta līniju, kalnus, ostas, zaļojošus kokus un druvas, līdz pat debesīm. Saku jums, draugi, kā ir bija vērts piecdesmit gadus vergot, lai kaut ko tādu ieraudzītu. Mierīgi varēja smaiļot rāmajā

jūrā līdz pat debesu zilgmei pat neatskatoties, bet tad | uzkrita migla…

-    Tāda migla savu mūžu nav redzēta, noburkšķēja Sems Kansino. Jādomā, neizklīdīs vēl mēnesi vai pat ilgāk. Bet tev, Lī, ja vēlies no Staņislava Grummana atda­būt naudu, nav paveicies viņš ir miris.

-Ai! Atminējos viņa tatāru vārdu! iesaucās roņu med­nieks. Tikko atcerējos, kā viņu dēvēja urbšanas laikā. Izklausījās pēc Džopari.

-    Džopari? Tāds vārds gan nav dzirdēts, atziņas Lī. Jādomā, ka japāņu. Nu, ja gribēšu atgūt naudu, varbūt sākšu vajāt Grummana mantiniekus un pēctečus. Iespē­jams, ka parādu var nolīdzināt Berlīnes Akadēmija. Jaaiziet pajautāt observatorijā, jāpalūko, vai viņiem nav adrese, kur es varu vērsties.

Observatorija atradās tālāk uz ziemeļiem, tāpēc Lī Skorsbijs nolīga ragavas ar suņiem un braucēju. Nebija viegli sameklēt cilvēku, kas ar prieku uzņemtos risku doties miglā, taču Lī prata pārliecināt bet varbūt tā bija viņa nauda -, pēc ilgstošas kaulēšanās pie dzerama glā­zes vecs tatārs no Obas apgabala bija ar mieru gaisa ku­ģotāju turp aizvest.

Lī pavadonis nepaļāvās uz kompasu, varbūt domāja, ka tam nav jēgas. Tatārs vadījās pēc citām zīmēm, un viena no tām bija viņa dēmons-polārlapsa, kas tupēja ra­gavu priekšgalā, modri ošņādama ceļu. Lī, kas nekad nešķīrās no kompasa, jau bija aptvēris, ka zemes magnē­tiskais lauks, tāpat kā viss šeit, ir nepastāvīgs.

Tiklīdz viņi piestāja uzvārīt kafiju, vecais braucējs ieru­nājās: -Agrāk ari tā gadijas, visa tā padarīšana.

-    Kas, vai debesu pavēršanās? Vai tā jau ir bijis?

-   Pirms tūkstoš paaudzēm. Mani ļaudis atceras. Pavi­sam sen, pirms tūkstoš paaudzēm.

-    Ko viņi par to saka?

-    Debesis atsprāgst vaļā, un gari pārvietojas starp šo pasauli un viņējo. Visa zeme sakustas. Ledi kūst, vēlāk atkal sasalst. Pēc kāda laika gari spraugu aizver ciet. Aiz­zīmogo. Bet raganas zina teikt, ka te, šaipus ziemeļblāz­mai, debesis esot plānas.

-    Kas tagad būs, Umak?

-    Tas pats, kas toreiz. Mats matā. Bet tikai pēc lielām jukām, liela kara. Garu kara.