Brīnumnazis Triloģijas TUMŠĀS MATĒRIJAS otrā daļa

-    Laikam jau tev taisnība, gaisa kuģotājs piekrita, nolikdams pistoli vietā.

Takas galā viņi ieraudzīja braucēju ar suņu pajūgu, gatavu ceļam.

-     Saki man, Umak, Lī atpakaļceļā uz zivju kon­servēšanas uzņēmumu teica, vai esi kādreiz dzirdējis par vīru, vārdā Grummans?

-    Bet protams, skanēja atbilde. Kurš tad nepazīst doktoru Grummanu?

-   Vai zini, ka viņam bija tatāru vārds?

-    Ne jau tatāru. Tu domā Džopari? Tas nav tatāru vārds.

-   Kas ar Grummanu notika? Vai viņš ir miris?

-   Ja tu tā jautā, man jāteic, ka nezinu. No manis tev patiesību neizdibināt.

-   Skaidrs. Bet kam tad es varētu jautāt?

-    Labāk pavaicā viņa ciltij. Labak dodies uz Jeņiseju, pajautā tiem.

-   Viņa ciltij… Tu domā ļaudis, kas viņu pieņema? Tos, kas urba viņam galvaskausu?

-     Jā. Labāk pajautā tiem. Varbūt viņš nemaz nav miris, bet varbūt ir. Varbūt nedz miris, nedz dzīvs.

-   Kā var būt nedz miris, nedz dzīvs?

-    Garu pasaulē. Varbūt viņš mīt garu pasaulē. Jau tā esmu par daudz izrunājies. Vairs neteikšu ne vārda.

Un neteica arī.

Tiklīdz viņi atgriezās, Lī nekavedamies devās uz dokiem lūkot kuģi, kas varētu viņu nogādāt līdz Jeņisejas grīvai.

Tikmēr arī raganas bija pievērsušās meklejumiem. Latviešu spīganu karaliene Ruta Skādi kopā ar Serafinu Pekkalu un viņas kolēģēm daudzas dienas un naktis lidoja cauri miglai un viesuļiem, pari plūdu un zemes nogruvu­mu izpostītiem apgabaliem. Tā raganām, neapšaubāmi, bija pilnīgi nepazīstama pasaule ar dīvainiem vejiem, svešām smaržām gaisā, milzīgiem, neredzētiem putniem, kas, viņas ieraugot, metās uzbrukumā un bija jāatvaira ar bultu zalvi. Kad raganas beidzot ieraudzīja zemi, kur va­rēja atpūsties, pat augi tām šķita dīvaini.

Lai nu kā, viens no augiem izrādījās ēdams; turpat raganas nomedīja arī nelielus, trušiem līdzīgus radīju­mus no tiem sanāca garda maltīte, un arī ūdens bija atliku likām. Šai pasaulē varētu dzīvot zili zaļi, ja ne rēgainie veidoli, kas līdzīgi miglai klajas pār pļavām un pulcējās upju un citu salīdzinoši seklu udeņu tuvumā. No citas puses tie nebūtu pat saskatāmi, varēja vien jaust, ka gaismā kaut kas peld, ritmiski gaistot kā caurspīdīgs plīvurs, grozoties spoguļa priekšā. Neko tādu raganas agrāk nebija redzējušas un uzreiz sajuta neuzticību.

-   Kā tev šķiet, Serafina Pekkala, vai tās ir dzīvas būt­nes? jautāja Ruta Skādi, viņām riņķojot augstu virs parādību bara, kas stingi turējās meža joslas malā.

— Dzīvas tās vai mirušas, bet izstaro ļaunprātību, atbildēja Serafina. Varu to just no šejienes. Un, iekams nezinu, kads ierocis spēj tās ievainot, man negribētos tām tuvoties.

Raganām par laimi, izskatījās, ka Rēgi piesaistīti ze­mei un palidot nevar. Dažas stundas vēlāk viņas redzēja, ko tie spēj.

Tas notika, šķērsojot upi vietā, kur putekļains ceļš lī­dzās koku audzei veda pāri zemam akmens tiltam. Vēlīnā pēcpusdienas saule lēja slīpus staru kūļus pār pļavu, izvi­linādama no zemes koši spilgtu zaļumu un bārstīdama gaisā putekļainu zeltu, un šajā dāsnumā raganas re­dzēja, ka tiltam tuvojas ceļinieku pulciņš: daži gāja kājām, citi brauca zirgu vilktos divričos, divi jāja zirgos. Ceļinieki neredzēja raganas, jo lūkoties augšup nebija vajadzības, toties raganām viņi bija pirmie šai pasaulē ieraudzītie cilvēki, un Serafina jau grasījās laisties lejā parunaties, kad gaisu pāršķēla trauksmes sauciens.

Brīdinājumu raidīja cilvēks zirgā, kas jāja priekšgalā. Viņš rādīja uz kokiem, un raganas, pametušas skatienu lejup, redzēja, ka rēgaino veidolu straume klājas pāri pļa­vai, bez redzamas piepūles lidojot uz cilvēkiem savu laupījumu.

Cilvēki metās kur kurais. Serafina neticēja savām acīm, redzot, ka vadošais jātnieks, daudz nedomādams, uzgriež muguru un auļo projām, pamezdams likteņa biedrus briesmās, un otrais jātnieks rīkojas tāpat, mez­damies uz citu pusi.

Nolaidīsimies zemāk, māsas, paskatīsimies, Serafina kolēģēm teica. Tomēr, pirms neteikšu, neko neuzsāciet!

Raganas redzēja cilvēku vidū arī bērnus: daži sēdēja divričos, citi soļoja tiem blakus. Bija skaidri noprotams, ka bērni Rēgus neredz, turklāt Rēgi pret tiem bija vien­aldzīgi viņi metās virsū pieaugušajiem. Kādos divričos sēdēja večiņa ar diviem mazuļiem klēpī, un Ruta Skādi vārījās dusmās par večiņas nodevīgo rīcību sieviņa lūkoja aiz bērniem slēpties, grūzdama tos pretī Regiem, kas viņai tuvojās; izskatījās, ka, piedāvādama uzbrucē­jiem bērnus, večiņa cenšas glābt savu dzīvību.

Abi mazuļi, izrāvušies no vecenītes rokām, izlēca no divričiem un tagad, tāpat kā pārējie bērni visapkārt, iz­biedēti skraidelēja turp un atpakaļ vai arī, cieši sa­spiedušies kopā, stāvēja un raudāja, bet Rēgi tikmēr uzbruka pieaugušajiem. Divričos sēdošo večiņu drīz vien apņēma caurspīdīga mirgoņa, kas drudžaini kustējās. Rēgi kaut kādā neizprotamā veidā darbojās un barojās, tā ka Rutai Skādi, jau skatoties vien, sametās šķērmi. Tāds pats liktenis piemeklēja citus pieaugušos, izņemot tos divus, kuri aizauļoja zirgos.