Brīnumnazis Triloģijas TUMŠĀS MATĒRIJAS otrā daļa

-   Tā ir mistēriju mistērija. Bērnu nevainībā jābūt īpa­šam spēkam, kas Rēgus atvaira un sēj viņos vienaldzību. Taču ir vēl kaut kas. Bērni Rēgus gluži vienkārši neredz, lai gan nav saprotams, kāpēc. Nekādi nespējam to iz­skaidrot. Lai nu kā, Rēgi bērnus bieži padara par bāreņiem, kā varat iedomāties, bērnus, kuru vecāki tiek paņemti. Vēlāk tie, sapulcējušies baros, klīst pa valsti, dažkārt pieaugušie nolīgst viņus pārtikas un citu labumu meklējumiem Rēgu apsēstajos apgabalos, citreiz bāreņi vienkārši ļaujas pašplūsmai un rakņājas atkritumos.

Tāda, lūk, ir mūsu pasaule. Ak vai, kā esam iemanī­jušies sadzīvot ar šo lāstu. Viņi ir gatavie parazīti upuri gan nenogalina, tomēr izsūc no tā visu dzīvību. Vēl nesen, pirms lielās vētras, viss bija puslīdz ciešami. Ai, kas par vētru tā bija likās, pasaule brakšķ un krakšķ un tūlīt izjuks, neatceros, ka agrāk butu piedzīvojis tādu vētru.

Pēc tam uzkrita migla un neatkāpas četras dienas no vietas, pārklādama visas man zināmās pasaules daļas, neviens nevarēja ceļot. Kad migla izklīda, lielpilsētas jau mudžēja no Rēgiem, to tur bija simtiem un tūkstošiem. Mēs tad aizbēgām kalnos un jūrā, taču šoreiz, ej kurp iedams, glābiņa nebija nekur. Jus jau pašas redzējāt.

Tagad jūsu kārta. Izstāstiet man par savu pasauli, kā­pēc to atstājāt un kādēļ ieradāties šeit.

Serafina godprātīgi izstāstīja visu, ko zināja. Joahims bija krietns vīrs, un slēpt no viņa neko nenācās. Viņš vē­rīgi klausījās, izbrīnā purinādams galvu, un, kad ragana beidza, sacīja:

-   Pastāstīju jums par spēku, kas, kā runā, piemīt mūsu filozofiem, par ceļa uz citām pasaulēm atvēršanu. Nu, viens otrs uzskata, ka laiku pa laikam filozofi tīrās iz­klaidības dēļ durvis atstāj atvērtas; nebūtu brīnums, ja ceļotāji no citām pasaulēm ik pa brīdim šo ceļu uzietu. Kurš tad nezina, ka eņģeļi ceļo no pasaules uz pasauli.

-   Eņģeļi? pārjautāja Serafina. Jūs jau viņus pirmīt pieminējāt. Mums par eņģeļiem nekas nav zināms. Kas tie tādi?

Vēlaties dzirdēt par eņģeļiem? pārprasīja Joahims ■ Lorencs. — Lai notiek! Viņi paši sevi sauc, ka stāsta, par bene elim. Dažs labs viņus dēvē arī par Sargiem. Tādas miesas kā mums eņģeļiem nav, viņi ir garīgas būtnes; iespējams, ka fiziskās uzbūves ziņā smalkāki par mums, vieglāki un tīrāki nezinu teikt. Lai nu kā, mēs esam atšķirīgi. Eņģeļi nes vēstis no debesim tāds, lūk, ir viņu aicinājums. Dažkārt redzam tos debesīs ceļā no šīs pa­saules uz citu, mirdzošu spīdvaboļu ceļu ceļu, kas vijas augšup. Klusā naktī dzirdama pat spārnu švīkstoņa. Viņu rūpes atšķiras no mūsējām, lai gan senos laikos eņ­ģeļi laidās lejā, slēdza darījumus ar vīriešiem un sievie­tēm, un, viens otrs teic, sakrustojās ar cilvēkiem.

Reiz pēc niknas vētras uzkrita migla, un es ceļā uz mājām Santeljas pilsētas tuvumā netiku laukā no kal­niem. Atradu patvērumu ganu būdiņā līdzās strautam un koku audzei un cauru nakti miglā virs galvas dzirdēju bal­sis, trauksmes un niknuma pilnus saucienus, arīdzan spārnu plīkšķus tuvāk, nekā jelkad bija gadījies dzirdēt. Pret rītausmu atskanēja bruņotas sadursmes trokšņi bultu švīksti un zobenu šķinda. Neuzdrošinājos iet laukā skatīties, tomēr mani dedzināja ziņkāre, ari bailes. Biju pārbijies kā diegs, ja vēlaties zināt. Kad debesis noskaid­rojās, cik jau nu tādā miglā iespējams, riskēju palūkoties laukā un ieraudzīju, ka pie strauta guļ milzīgs, ievainots augums. Pārņēma sajūta, ka redzu to, ko man redzēt ne­klājas, svētumu. Man bija jānovēršas, un, kad atkal pa­skatījos, neviena tur vairs nebija.

Toreiz atrados eņģelim tuvāk nekā jelkad. Taču, kā jau pirmīt teicu, viennakt redzējām viņus augstā lidojumā zvaigžņu vidū, ceļā uz Ziemeļpolu, tikpat kā varenu buru kuģu floti… Kaut kas notiek, un mums te, lejā, par to nav ne jausmas. Varbūt tas ir kara sākums. Kādreiz jau debesis karš esot bijis, nu, pirms tūkstošiem gadu, neiedomājami senā pagātnē, tikai nezinu, kā tas beidzās. Iespējams, ka patlaban atkal sācies karš. Tādā gadījumā postījumi būs vērienīgi, bet sekas, kas mūs piemeklēs… Nevaru ne iedo­māties.

Tomēr, Joahims turpināja, pieliekdamies, lai pabik­stītu ugunskuru, — varbūt beigās viss nebūs tik drūmi, kā man liekas. Var jau gadīties, ka debesu karš no šīs pasaules visus Rēgus aizslaucīs atpakaļ bedrē, no kurie­nes tie nākuši. Ai, kas par svētlaimi tā būtu! Varētu dzī­vot ar pilnu krūti, laimīgi un brīvi no baisas miltrasas!

Lai nu kā, bet Joahima Lorenča skatienā, lūkojoties liesmās, cerību nemanīja. Sejā plaiksnīja gaismas ņir­boņa, taču stingro vaibstu izteiksme palika nemainīga viņš izskatījās drūms un noskumis.

Ierunājās Ruta Skādi: Par Ziemeļpolu, ser. Jūs tei­cāt, ka eņģeļi lidoja uz Ziemeļpolu. Vai zināt, kāpēc viņi turp devās? Vai tieši tur atrodamas debesis?

-    Nezinu gan. Neesmu mācīts vīrs, tas jums skaidrs bez teikšanas. Taču mūsu pasaulē ziemeļi, ja tic ļaužu valodām, ir garu mājoklis. Ja eņģeļi pulcētos vienkop, tad dotos tieši turp, un, ja viņi nodomājuši izdarīt triecienu debesīm, tad uzdrošinos apgalvot, ka tieši ziemeļos viņi būvētu cietoksni, no kurienes uzbrukt.