Brīnumnazis Triloģijas TUMŠĀS MATĒRIJAS otrā daļa

Un tad Li ievēroja vēl kaut ko: skrēlingam pirksta vī­dēja gredzens ar iegravētu Baznīcas simbolu. Lī pēkšņi kļuva skaidrs, kāpēc vīrs klusē. Ikvienā zinātniskā iestā­dē, kā Lī bija dzirdējis, darbinieku vidū bija jāiekļauj Maģisterija pārstāvis, kas darbojās cenzora loma, noblo­ķēdams jebkādas ziņas par ķecerīgiem atklājumiem.

Ņemdams vēra šo apstakli un atcerēdamies šo to no Liras stāstītā, Lī tagad jautāja: Sakiet man, kungi, vai Grummans jelkad pievērsās Putekļu jautājumam?

Smacīgajā istabā uzreiz iestājās klusums, un visu uz­manība pievērsās skrēlingam, lai gan tieši viņu neviens neuzlūkoja. Li zināja, ka Hestere paliks neizdibināma, pa pusei aizvērusi acis un pieglaudusi ausis mugurai, bet viņš pats, skatīdamies no sejas sejā, pieņēma aušīgu ne­vainības izteiksmi.

Beidzot Lī skatiens apstājās pie skrēlinga, un viņš tam pavaicāja: Atvainojiet vai jautādams esmu pieskāries aizliegtai tēmai?

Skrēlings uz to atvaicāja: Skorsbija kungs, kur jūs par tiem dzirdējāt?

-    Pirms laiciņa, lidojot pāri jūrai, dzirdēju pasažieru sarunu, Li nepiespiesti atbildēja. Vārdā viņi tos ne­sauca, taču, spriežot pēc apraksta, nopratu, ka doktoru Grummanu šādi jautājumi varētu interesēt. Toreiz no­domāju, ka tā ir debesu parādība kā, teiksim, rītablāzma. Taču biju neizpratnē, jo, būdams gaisa kuģotājs, debesis pārzinu pietiekami labi un neko tamlīdzīgu redzējis ne­esmu. Kas gan tas varētu būt?

-   Jūs jau pats tikko pateicāt debesu parādība, skrē­lings atbildēja. Bez kādas būtiskas nozīmes.

Lī apķērās, ka laiks doties projām neko vairāk te neuz­zināt, un negribējās likt Umakam gaidīt. Atstājis astro­nomus miglas tītajā observatorijā, Lī laidās lejup pa taciņu, sekodams savam dēmonam, kam acis bija tuvāk zemei.

Viņi bija gājuši pa taku tikai desmit minūtes, kad miglā kaut kas nošvīkstēja pār Li galvu un metās virsū Hesterei. Skrēlinga dēmons-pūce.

Taču Hestere, paredzēdama pūces uzbrukumu, laikus pieplaka zemei, un pūces ķetnas gāja viņai secen. Hes­tere bija laba cīnītāja — izveicīgām ķepām, arīdzan izturī­bas un drosmes viņai netrūka. Zinādams, ka skrēlingam jābūt tuvumā, Lī ķēra pēc revolvera sev pie jostas.

-   Tev aiz muguras, Lī, Hestere brīdināja, un Lī, bul­tai aizšvīkstot pār plecu, pieliekdamies aši no tās izvai­rījās.

Lī nekavēdamies raidīja šāvienu. Skrēlings ņurdēdams nogāzās lode bija ietriekusies viņam kājā. Mirkli vēlāk demons-pūce, mēmi plivinādamās un zaudēdama sa­maņu, neveikli nokrita līdzās skrēlingam un nu pusguļus izmisīgi centās sakļaut spārnus.

Lī, pacēlis revolveri, piespieda to vīrieša galvai.

-   Klausies, tu, aptaurētais nejēga, viņš teica. Kāpēc tev tā bija jārīkojas? Vai tiešam nesaproti, ka pēc tā, kas noticis debesīs, mēs visi esam vienā laivā?

-    Par vēlu, atbildēja skrēlings.

-   Par vēlu kam?

-   Par vēlu, lai to visu apturētu. Maģistērijs uzzinās par tavu ziņkārību un nopriecāsies par Grummanu…

-    Kāpēc gan?

-   Uzzinot, ka citi viņu meklē. Mūsu aizdomas apstipri­nāsies. Proti citi zina par Putekļiem. Tu esi Baznīcas ienaidnieks, Li Skorsbij. Pēc viņu augļiem tie taps zināmi. Pēc viņu jautājumiem tu redzēsi, ka čūska kož tiem sirdi…

Pūce klusi brēca, drudžaini paceldama un nolaizdama spārnus. Spožās, oranžās acis klāja sāpju migla. Sniegā ap skrēlingu klājās sārtas asinis pat biezajā miglas dūmakā Li redzēja, ka vīrs mirst.

-   Jādomā, ka lode trāpījusi artērijā, viņš teica. Zie­došu piedurkni, uzlikšu žņaugu.

-   Nē! skrēlings skarbi iesaucās. Nāve man sagādā prieku! Iegūšu mocekļa palmas zaru. To nu tu man at­ņemt nevari!

-   Mirsti ar, ja vēlies. Tikai pasaki man…

Taču jautājumam nebija lemts izskanēt baisi notrī­cējusi, dēmons-pūce pazuda. Skrēlinga dvēsele bija aizce­ļojusi. Lī savulaik bija redzējis gleznu ar svētā attēlu, kam uzbrūk slepkavas. Kamēr tie ar nūjām dauzīja mirstošo ķermeni, ķerubi, uznesuši augšā svētā dēmonu, piedāvāja tam ziedošu palmas zaru mocekļa zīmi. Skrēlinga sejā patlaban vīdēja tā pati izteiksme, kas gleznā svētajam, ekstāzē saspringusi tiekšanās pretī aizmirstībai. Lī at­stāja skrēlingu ar nepatiku.

Hestere noklakšķinaja mēli.

-    Jānodrošina, lai šis nenosūta vēsti, Lī dēmons teica. Novelc viņam gredzenu!

-   Kāda velna pēc? Mēs kādi zagļi, vai?

-   Nē, mēs esam renegāti, Hestere atbildēja. Nejau pēc brīvas gribas viņa ļaunprātības deļ. Tiklīdz Baznīca to uzzinās, ar mums tūliņ būs cauri. Šobrīd savā labā jā­izmanto katrs apstāklis. Negaidi, novelc to gredzenu, kaut kur noglabā, kazi, varēsim likt to lietā.

Sapratis, ka dēmonā vērts ieklausīties, Lī noņēma mirušajam no pirksta gredzenu. Cieši ieskatījies tumsā, viņš pamanīja takas malā krītam stāvu, klinšainu nogāzi un nogrūda skrēlinga ķermeni lejā. Tikai pēc laba brīža, tam atsitoties pret šķērsli, atskanēja būkšķis. Lī savu mužu nebija jūsmojis par vardarbību, viņam riebās no­galināt, lai gan pagātnē to bija nācies darīt trīs reizes.

-    Nelauzi galvu, — teica Hestere. Viņš mūs iedzina strupceļā, un šāvām, ne jau gribēdami nogalēt. Sasodīts, viņš taču vēlējās mirt! Klausies, Lī, tie ļaudis ir nojūgušies.