Brīnumnazis Triloģijas TUMŠĀS MATĒRIJAS otrā daļa

Taču virs aizvēra plaukstu. Rakstāmgalds bija plats, un Lira nevarēja līdz tai aizsniegties. Pirms meitene paspēja kaut ko uzsākt, vīrs, apsviedies riņķī, ievietoja aletiometru stikla vitrīnā un, to aizslēdzis, iebāza atslēgu vestes kabatā.

-    Bet tas jau nepieder jums, Lizij, viņš teica. Vai Lira, ja tas ir jūsu vārds.

-   Tas ir mans aletiometrs! Manējais!

Sers Čārlzs sērīgi, nopietni papurināja galvu, kā pār­mezdams Lirai un juzdams viņai līdzi, vienlaikus lik­dams manīt, ka šādi rīkojas viņas pašas laba.

-    Man ir pamats domāt, ka par to var šaubīties, ve­cais vīrs teica.

-    Bet tas taču pieder viņai! iebilda Vils. Patiešām! Viņa man to rādīja! Es zinu, ka tas ir viņas!

-   Ziniet, man liekas, ka tas jums vēl jāpierāda, sers Čārlzs turpināja. Man pašam nekas nav jāpierāda, priekšmets atrodas manā īpašumā. Pats par sevi sapro­tams, ka tas pieder man. Tāpat kā visi pārējie manas ko­lekcijas eksponāti. Lira, man jāsaka, ka jūtos pārsteigts, atklājot, ka esat tik negodīga…

-    Es neesmu negodīga! izsaucās Lira.

-Ai, esat gan! Teicāt, ka jūs sauc Lizija. Tagad uzzinu, ka jums ir cits vārds. Atklāti sakot, jums nav cerību kā­dam iestāstīt, ka tik vērtīgs priekšmets ir jūsējais. Ziniet ko? Izsauksim policiju!

Sers Čārlzs pagrieza galvu, lai pasauktu kalpu.

-    Nē, pagaidiet! pirms vecais virs paspēja bilst kaut vārdu, iesaucas Vils, bet Lira tikmēr apskrēja ap rakstām­galdu, un rokās viņai pēkšņi uzradās Panteleimons ņur­došs meža kaķis, kas, zobus atiezis, šņaca uz veco viru. Sers Čārlzs, ieraudzījis negaidīti parādījušos dēmonu, samirkšķinaja acis, taču pat nesarāvās.

-    Jūs pat nezināt, ko esat nozadzis, Lira plosījās.

-    Redzējāt, ka es to lietoju, nolēmāt pievākt un tā arī iz­darījāt. Un jūs jūs esat sliktāks par manu māti! Viņa vismaz zina, cik tas ir svarīgs, bet jūs grasāties aletio­metru vienkārši iemest kastē, lai stāv un pelē! Jums vajadzētu mirt! Ja tas būs manos spēkos, es likšu jūs nogalinat. Tādiem ka jūs dzīvē nav jēgas. Jūs esat…

Lira nespēja parunāt. Viņa spēja vienīgi iespļaut vīram tieši sejā, un to viņa arī izdarīja.

Vils rāmi sēdēja, klusēdams, vērodams, mezdams ska­tienus visapkārt, iegaumēdams, kur kas atrodas.

Sers Čarlzs nesteigdamies izvilka zīda mutautiņu un noslaucījās.

-     Vai jūs kādreiz spējat savaldīties? viņš jautāja.

-   Ejiet un apsēdieties, nejaukā sīkaļa!

Lira juta, ka viņas ķermenis trīc un no acīm izsprāgst asaras, un viņa nokrita uz dīvāna. Panteleimons, izslējis gaisā resnu kaķa asti, stāvēja meitenei klēpī, nenolaizdams kvēlojošo acu skatienu no vecā vīra.

Vils sēdēja mēms un apjucis. Sers Čarlzs taču jau sen varēja viņus triekt ratā. Kādu spēli gan viņš iecerējis?

Un tad Vils ieraudzīja kaut ko tik dīvainu, ka sākumā nosprieda: viņam rādās. No sera Čārlza audekla žaketes piedurknes gar sniegbalto krekla aproci izslīdēja sma­ragdzaļa čūskas galva. Melna mēle šaudījās turp atpakaļ, zvīņainā galva ar melnām, zelta lokos ietvertām acīm kus­tējās uz Liras pusi, tad uz Viļu un atpakaļ. Lira dusmu karstumā neko nemanīja, un ari Vils notvēra vien pāris mirkļu (čūska noslēpās vecā vīra piedurknē), tomēr zēna acis šokā iepletās.

Sers Čārlzs pārvietojās uz krēslu pie loga, nesteidzīgi tajā apsēdās un nogludināja bikšu vīles.

-     Es domāju, būs labāk, ja mazliet pievaldīsieties un ieklausīsieties manī, viņš sacīja. Jums tiešām nav citas izvēles. Ierīce ir manā īpašumā un tur ari paliks. Es to gribu. Esmu kolekcionārs. Varat spļaut, dauzīt kājas, brēkt pēc sirds patikas, taču, pirms spēsiet kādu pārliecināt, lai jūsos ieklausās, būšu savācis kaudzi dokumentu ar pie­rādījumiem, ka esmu to nopircis. Man tā ir nieka lieta. Un tad gan jums šo ierīci neredzēt kā savas ausis.

Abi bērni klusēja. Bet sers Čārlzs vēl nebija beidzis. Lielajā mulsumā Liras sirds vai stājās. Istabā valdīja nāves klusums.

-   Tomēr, vīrs turpināja, ir kaut kas, ko es vēlos vēl vairāk. Pats es to iegūt nevaru, tāpēc esmu gatavs no­slēgt ar jums darījumu. Atnesiet priekšmetu, ko kāroju, un atdošu jums kā jūs to saucāt?

-   Aletiometrs, Lira aizsmakušā balsī teica.

-    Aletiometrs. Interesanti gan. Aletheia[9], patiesība simboliski jā, skaidrs.

-    Kas tā par lietu, ko vēlaties iegūt? jautāja Vils. Un kur tā atrodas?

-    Tur, kur es nevaru nokļūt, bet jūs gan varat. Nešau­bos, ka esat atraduši kādas durvis. Pieļauju, ka ne pārāk tālu no Sammertaunas, kur šorīt izlaidu Liziju jeb Liru. Un viņpus durvīm plešas jau cita pasaule bez pieau­gušajiem. Tiktāl pareizi? Nu, redzat, vīrs, kas ierīkoja tās durvis, ir ieguvis nazi. To viņš tagad slēpj otrajā pasaulē un ir līdz nāvei pārbijies. Un viņam ir savi iemesli. Ja viņš ir tur, kur domāju, tad noteikti vecajā akmens tornī, kam visriņķi durvīm iegravēti eņģeļi. Torre degli Angeli.

Tad nu jums jādodas turp, un man viens pīpis, kā jūs tur nokļūsiet, mani interesē tikai un vienīgi nazis. Atnesiet to man, un saņemsiet pretī aletiometru. Žēl jau būs no tā šķirties, taču esmu godavīrs. Tāds, lūk, jūsu uzdevums atnest man nazi.

8 Enģelu tornis