Brīnumnazis Triloģijas TUMŠĀS MATĒRIJAS otrā daļa

-     Ei, Lira uzsauca, beidz! Tagad celies! Paradizi kungam ir zāles, ziede, nezinu, varbūt vēl kaut kas. Tev jānokāpj lejā. Andželikas brālis ir prom — redzejam, kā šis izmetas laukā pa durvīm. Nu jau būs gabalā. Tu viņu pieveici. Nāc nu, Vil, nāc taču…

Šķendēdamās un pieglaimodamās Lira virzīja Viļu uz pakāpieniem, un abi taustīdamies gāja pa saplēstajiem stikliem un koka skaidām, kamēr tika līdz mazai, vēsai telpai blakus kāpņu laukumam. Gar sienām tur rindojās plaukti ar pudelēm, krūkām, podiem, piestiņām, mieze­riem un laboratorijas svariem. Zem nenomazgāta loga vīdēja akmens izlietne, virs kuras vecais vīrs tagad trī­cošām rokām no lielākas pudeles kaut ko pārlēja mazākā.

-    Apsēdies un izdzer! viņš teica, ieliedams glāzītē tumšu šķidrumu.

Vils apsēdies paņēma glāzīti. Pirmais malks dedzināja rīkles galu kā uguns. Lira izņēma glāzīti Vilam no rokām, lai, aiz pārsteiguma aizraujoties elpai, tā nenokrīt zemē.

-   Izdzer visu! vecais vīrs uzstāja.

-   Kas tas ir?

-   Plūmju brendijs. Dzer!

Vils dzēra jau uzmanīgāk. Nu roka sāka sāpēt ne pa jokam.

-    Vai jums būs pa spēkam sadziedēt brūces? Lira izmisīgi jautāja.

-    O, jā, mūsu krājumos ir zāles pret visām slimībām! Meitēn, atvelc tagad to galda atvilktni un izņem laukā pārsēju!

Vils ieraudzīja nazi, tas stāvēja uz galda istabas vidū, taču paņemt to nepaguva, jo vecais vīrs jau kliboja atpa­kaļ ar ūdens trauku.

-   Iedzer vēl! viņš teica.

Kamēr vecais vīrs apstrādāja roku, Vils, sažņaudzis rokā glāzi, aizvēra acis. Nežēlīgi dedzināja, un tad zēns juta, ka plaukstas locītavai pieskaras raupjš dvielis un ap rētām kaut kas maigāks. Uz brīdi pirkstu stumbeņus apņēma vēsums un pec tam atkal sāpes.

-    Vērtīga ziede, vecais vīrs teica. Ļoti grūti iegūs­tama. Neaizstājama ievainojumiem.

Apputējusi, apvazāta parasta antiseptiskas ziedes tū­biņa tādu Vils savā pasaulē varēja nopirkt katrā ap­tiekā. Vecais vīrs izturējās tā, it kā ziede būtu gatavota no mirrēm [11] . Vils novērsās.

Kamēr vecais vīrs uz brūcēm lika apsēju, Lira izdzir­dēja, ka Panteleimons viņu klusi sauc; viņš aicināja pienākt pie loga un palūkoties laukā. Patlaban Liras dēmons lauku piekūna veidolā bija uzmeties uz atvērtā loga malas, un viņa acis lejā bija pamanījušas kustību.

Lira, piebiedrojusies Panteleimonam, ieraudzīja pazīsta­mu stāvu Andželika skrēja pie sava vecākā brāļa Tulio, kas, ar muguru atbalstījies pret sienu, stāvēja šaurās ieliņas pretējā pusē un vicināja rokas tā, it kā atgaiņātu no sejas sikspārņu baru. Tad Tulio pagriezies sāka ar rokām braukt pār sienas akmeņiem, katrā cieši ielūko­damies, skaitīdams tos un iztaustīdams šķautnes. Jau­nekļa pleci saguma, kā izvairīdamies no uzbrukuma, un viņš purināja galvu.

Andželika krita izmisumā, tāpat arī mazais Paolo viņai aiz muguras; abi bērni pienāca pie lielā brāļa un satvēra viņu aiz rokām, cenzdamies novērst uzmanību no tā, kas viņu satrauca.

Lira, juzdama nelabumu, saprata, kas notiek jaunek­lim uzbruka Rēgi. Andželika, lai gan neko neredzēja, pro­tams, to zināja, bet mazais Paolo raudāja un sita gaisu, cenzdamies Rēgus aizdzīt, taču veltīgi Tulio liktenis bija izlemts. Jaunekļa kustības kļuva aizvien apātiskākas, līdz beidzot viņš aprima pavisam. Andželika piekļāvās brālim, bez apstājas raustīja viņu aiz rokas, taču nekas nespēja Tulio atdzīvināt; Paolo neskaitāmas reizes uz­runāja Tulio vārda, it kā šadi varētu viņu atsaukt.

Te pēkšņi Andželika, kā sajuzdama Liras skatienu, pavērās augšup. Abu meiteņu acis īsu mirkli sastapās. Lira juta grūdienu, it kā Andželika būtu viņai iesitusi tik neganti acīs gailēja naids, un tad Paolo, pamanījis, ka Lira skatās, arī pacēla acis uz augšu un sīkā puišeļa balstiņā iebrēcās: Mēs jus nogalināsim! Jūs nodarījāt pāri Tulio! Mēs jūs šā vai tā nogalināsim!

Abi bērni pagriezušies metās prom, atstādami uzvarē­to brāli, un Lira, nobijusies un juzdamās vainīga, atgrie­zās istabā un aizvēra logu. Nedz vecais vīrs, nedz Vils neko nebija ievērojuši. Džakomo Paradizi uzsmērēja brū­cēm vēl vienu ziedes kārtiņu, bet Lira, cenzdamās nule redzēto izdzēst no prāta, pilnībā pievērsās Vilam.

-    Viņa rokai kaut kas jāapsien, Lira teica, lai ap­turētu asiņošanu. Citādi tā nerimsies.

-   Jā, es zinu, vecais virs sacīja, un viņa balsī jautās skumjas.

Kamēr viņi lika rokai apsēju, Vils novērsies malciņiem izdzēra plūmju brendiju. Patlaban viņš bija nomierinājies un visu uztvēra, kā skatīdamies no malas, lai gan roka pretīgi sāpēja.

-   Nu, teica Džakomo Paradizi, te nu būs ņem nazi tas ir tavs!

-    Es negribu, teica Vils. Negribu ar to ņemties.

-    Tev nav izvēles, atbildēja vecais vīrs. Tagad ne­sējs esi tu.

-    Ja mani neviļ atmiņa, pirms brīža dzirdēju, ka tas esatjūs!

-   Mans laiks pagājis, vīrs atbildēja. Nazis zina, kurā brīdi atstāt vienu roku un iegult citā, un man zināms, pēc kā to var pateikt. Netici? Paskaties!

Vecais vīrs izstiepa kreiso roku. Tai nebija mazā pirk­stiņa un zeltneša tāpat kā tagad Vilam.

-   Jā, vīrs teica, — arī man. Cīniņā zaudēju tos pašus pirkstus, un tā ir nesēja pazīme. Arī es to iepriekš nezināju.