Brīnumnazis Triloģijas TUMŠĀS MATĒRIJAS otrā daļa

Pieaugušie meta skatienus visapkārt, un tad sieviete palaida zemē pērtiķi, kas metās šaudīties šurpu turpu zālē, kā ošņādams vai meklēdams kāju nospiedumus.

Visapkārt valdīja klusums. Ja Lira jau bija tikusi līdz krūmājam, tad katra mazākā kustība sacels troksni, kas acumirklī viņu atklās.

Sers Čārlzs ar sausu klikšķi noreguleja revolverī dro­šības aizslēgu. Viņa acis pētoši vērās krūmājā, Vilam likās, ka tieši uz viņu, taču skatiens aizslīdēja garām.

Pēc tam abi pieaugušie palūkojās pa kreisi pērtiķis kaut ko bija sadzirdējis. Nu tas zibenīgi metās uz priekšu, kur vajadzēja atrasties Lirai, un daudz netrūka, lai meitene būtu notverta…

Taču, pavisam negaidot, no krūmiem zālē izlēca svīt­rains kaķis un iešņācās.

Pērtiķis, to dzirdēdams, pārsteigumā palēcās gaisā, lai gan diezin vai viņš bija vairāk pārsteigts nekā Vils. Nu tas nometās zemē četrrāpus, aci pret aci ar kaķi, savukārt kaķis izlieca muguru un, saslējis gaisā asti, nostājās tieši ceļā pērtiķim šņākdams, izaicinādams un spļaudams.

Pērtiķis, protams, lēca kaķim virsū. Kaķis saslējās pakaļkajas, šķildams nagus tikpat kā adatas pa kreisi, pa labi ātrāk, neka spēj izsekot acs, un tad jau Lira bija līdzās Vilam, izkūleņojusi cauri logam ar Pantelei­monu pie sāniem. Kaķis brēca, arīdzan pērtiķis, kad kaķis pļaukāja ar ķepām šim pa ģīmi, līdz beidzot pēr­tiķis pagriezies metās Koulteres kundzei rokās, savukārt kaķis, iešāvies atpakaļ savas pasaules krūmājā, pazuda.

Bet Vils ar Liru jau bija viņpus logam. Vils kārtējo reizi taustīja teju vai netveramās gaisa loga malas un tad nekavēdamies aši saspieda tās kopā, lai noslēgtu logu visā tā garumā; pa sarūkošo atveri vēl brīdi plūda soļu troksnis krūmājā, zari brakšķēja…

Un tad bija atlikusi spraudziņa Vila plaukstas lielumā, un arī tā tika noslēgta. Pēc tam visa pasaule ieslīga klusumā. Vils nokrita ceļos rasainajā zālē, taustīdamies pēc aletiometra.

-   Te nu būs, viņš sniedza to Lirai.

Meitene paņēma aletiometru. Trīcošām rokām Vils iebāza nazi makstī. Pēc tam, drebēdams pie visām mie­sām, zēns atgūlās zemē un aizvēra acis, juzdams, kā mē­nesnīca peldina viņu sudrabā, bet Lira delikātām, mai­gām kustībām atraisa apsēju un atkal to uztin.

-    Ak, Vil, zēns dzirdēja viņu sakām, paldies par visu, ko paveici, par visu to…

-   Kaķis, cerams, tika cauri sveikā, Vils atčukstēja. — Līdzīgs manai Moksijai. Nu jau būs mājās. Atpakaļ savā pasaulē. Nu ar viņu viss būs kārtībā.

-    Vai zini, kas man ienāca prātā? Vienubrīd noturēju kaķi par tavu dēmonu. Lai nu kā, viņš rīkojās kā krietns dēmons. Mēs izglābām viņu, viņš mūs. Celies nu, Vil, neguli zālē, tā ir mitra! Jāceļas un jāiet atgulties kārtīgā gultā, citādi saķersi iesnas. Iesim uz to lielo māju. Tur jābūt gultām, ēdienam un visam pārējam. Ejam nu, uz­likšu tev jaunu apsēju, uzvārīšu kafiju, uzcepšu omleti vai ko vien gribi, un tad liksimies gulēt… Nu, kad mums atkal ir aletiometrs, mēs esam drošībā, pats redzēsi! Tagad nedarīšu neko citu kā vien palīdzēšu tev meklēt tēvu apsolu…

Lira palīdzēja zēnam piecelties, un viņi abi lēnītēm aizsoļoja caur dārzu uz mēnesnīcas balti apmirdzēto māju.

10 šamanis

Lī Skorsbijs pec izkāpšanas krastā Jeņi­sejas upes pietekas ostā tika ierauts drūzmā — zvejnieki te centās iztirgot trū­cīgo lomu (nezināmas izcelsmes zivis) kon­servēšanas uzņēmumiem; kuģu īpašnieki šķendējās par ostas nodokļiem, ko valdība bija paaugstinājusi, lai tiktu galā ar plūdu sekām; med­nieki un kažokādu tirgotāji klimta pa pilsētu, straujā at­kušņa un dzīvnieku nemierīgās uzvedības dēļ nespēdami darboties mežā.

Rādījās, ka tikt uz sauszemi pa ceļu būs grūti tas nu bija skaidrs -, normālos apstākļos par ceļu kalpoja vien attīrīta sasalušas zemes taka, bet patlaban kusa pat mū­žīgais sasalums, līdz ar to zemes virsma bija pārvērtusies uzblīdušu dubļu purvājā.

Nodevis gaisa balonu un aprīkojumu glabāšanā, Lī par savu rūkošo zelta krājumu iznomāja laivu ar degvielas dzinēju, nopirka vairākas tvertnes ar degvielu, šādus tā­dus krājumus un pēc tam devās ceļā pa upi, kas bija izgā­jusi no krastiem.

Virzīšanās uz priekšu gāja gausi. Ne vien straujās upes dēļ, bet arī tāpēc, ka ūdeņos mudžēja visvisādas drazas koku stumbri, brikšņi, noslīkuši dzīvnieki, vien­reiz uzpeldēja uzpūties cilvēka līķis. Laiva bija jāvada piesardzīgi un, nelielajam dzinējam smagi pukšķot, pa­mazām jāvirzās uz priekšu.

Lī bija ceļā uz Grummana cilts ciemu. Viņš vadījās tikai pēc atmiņas pirms dažiem gadiem Lī bija lidojis pār šo zemi, taču prātā viss bija skaidri saglabājies, tāpēc nebija grūti ātrās straumes vidū atrast pareizo virzienu, lai arī dažs labs krasts bija pazudis zem pienaini brūn­ganajiem palu ūdeņiem. Gaisa temperatūra bija satrau­kuši kukaiņus knišļu mākonis pasauli ietina dūmakā. Seju un rokas Lī iesmērēja ar Džimsona zāļu ziedi un nepārtraukti smēķēja kodīgus cigārus, kas atbaidīja ne­gantākos mošķus.