Brīnumnazis Triloģijas TUMŠĀS MATĒRIJAS otrā daļa

-    Grozā manījām divus vīrus, taču attālums bija par lielu, lai noteiktu, kas viņi ir. Ap balonu biezēja vētras mākoņi.

Lira sasita plaukstas. Ja ieradīsies Skorsbija kungs, meitene teica, mēs, Vil, varēsim lidot! Ai, cerams, ka tas ir viņš! Mēs pat nepaguvām atvadīties, un viņš bija tik laipns… Tā gribas viņu atkal satikt, tik tiešām…

Ragana Juta Kamainena klausījās ar spulgaci dēmonu-sarkankrūtiti uz pleca nule dzirdētais Lī Skors­bija vārds atsauca viņas atmiņā meklējumus, kuros Lī bija devies. Viņa bija ragana, kura mīlēja Staņislavu Grummanu un kuru tas bija atraidījis, Serafina Pekkala bija paņēmusi Jutu Kamainenu līdzi uz šo pasauli, lai viņa savā pasaulē nenogalina Staņislavu Grummanu.

Serafina laikam bija ievērojusi vēl kaut ko, jo roka sa­stinga pusceļā, un, tāpat kā visas pārejās raganas, Sera­fina pacēla galvu. Vils ar Liru sadzirdēja vārgu jo vārgu nakts putna saucienu ziemeļu pusē. Taču tas nebija putns raganas acumirklī saprata, ka tas ir dēmons. Se­rafina Pekkala piecēlās, vērīgi lūkodamās gaisā.

Manuprāt, tā būs Ruta Skādi, viņa teica.

Neviens nerunāja, visi dziļajā klusumā ausidamies bija izstiepuši kaklu.

Un tad atskanēja vēl viens brēciens, jau tuvāk, tad trešais, un līdz ar to visas raganas, paķērušas mākoņ­priedes zarus, strauji pacēlās gaisā. Visas, izņemot divas, kas stāvēja tuvāk un, uzvilkušas lokā bultas, palika sargāt Viļu un Liru.

Kaut kur tumsa virs galvas norisinājās kauja. Jau pēc dažām sekundēm kļuva dzirdama lidojuma švīkstoņa, bultu svilpieni, ņurdēšana un sāpēs, dusmās vai pavēlot paaugstināta balss.

Un tad, nobūkšķēdams tik pēkšņi, ka nebija laika atlēkt malā, no debesīm viņiem pie kājām nokrita radī­jums dzīvnieks ar sīkstu ādu un savēlušos vilnu, ko Lira atpazina kā klinšu rēgu vai kaut ko tamlīdzīgu.

Radījums krītot bija lauzis sprandu, no sāniem tam rē­gojās bulta, tomēr, vēl grīļodamies, ar plokošu ļaunprā­tību tas metās virsū Lirai. Raganas šaut nedrīkstēja, jo tā varēja trāpīt Lirai, bet Vils piesteidzās pirmais un ar nazi cirta ļaunprātim radījuma galva nokritusi apmeta pāris kūleņu. Gaiss ar burbuļojošu nopūtu atstāja klinšu rēga plaušas, un viņš nogāzās zemē beigts.

Visi pacēla skatienu. Karotāji bija nolaidušies zemāk, uguns gaismā varēja manīt ašu, kustīgu melna zīda, kailu locekļu, zaļu priežu skuju un pelēkbrūnas, kreveļainas ādas virpuli. Kā raganas spēja noturēt līdzsvaru, zibenīgi grozoties, apstājoties un tad metoties uz priekšu, to Vils nekādi nespēja aptvert.

Vēl viens klinšu rēgs, tad trešais ievēlās upē vai tuvā­kajās klintīs un miris sastinga; atlikušie vairīdamies un čerkstēdami aizlaidās tumsā, uz ziemeļiem.

Pēc dažiem mirkļiem piezemējās Serafina Pekkala kopā ar raganu pulku un daiļu, melnmatainu spīganu ne­gantām acīm, kuras vaigi dega dusmās un satraukumā.

Jaunpienācēja, ieraudzījusi bezgalvaino klinšu rēgu, nospļāvās.

No mūsu pasaules viņš nav, — daiļā ragana teica, nedz arī no šīs. Draņķa preteklis. Tādi savairojušies tūkstošiem kā mušas… Un kas būtu šī meitene? Vai mazā Lira? Un tas zēns?

Lira raganas skatienam atbildēja bezkaislīgi sirds gan iepukstējās straujāk, jo Ruta Skādi tik lieliski parvaldija sevi, ka ikvienā, kas atradās viņas tuvumā, iz­sauca atbildes trīsas.

Pēc tam ragana pievērsās Vilam, un viņš sajuta tikpat intensīvu kņudoņu, tomēr zēna sejā, tāpat kā Lirai, nepa­kustējās ne vaibsts. Rokā Vils joprojām turēja nazi, un ragana, ieraudzījusi, ko viņš ar to izdarījis, pasmaidīja. Vils iedūra nazi zemē, lai attīrītu to no nekrietnā radīju­ma asinīm, un pēc tam noskaloja upē.

Ruta Skādi ierunājās: Serafina Pekkala, esmu tik daudz uzzinājusi viss vecais mainās vai mirst, vai izplēn. Jutu izsalkumu…

Viņa ēda kā dzīvnieks, aši mezdamās uz cepto putnu atliekām un stūķēdama mutē riekšavām maizi, noskalo­dama visu leja ar lieliem malkiem upes ūdens. Kamēr Ruta Skādi ieturējās, dažas raganas, aiznesušas beigto klinšu rēgu prom, no jauna iekūra ugunskuru un pēc tam iekārtojās uz sargāšanu.

Pārējās sasēdās Rutas Skādi tuvumā klausīties, ko viņa tām pavēstīs. Ruta Skādi pastāstīja, kas notika pēc tam, kad viņa aizlidoja tikties ar eņģeļiem, un par ce­ļojumu uz lorda Ezriela cietoksni.

Māsas, tā ir lielākā pils, kādu vien var iztēloties, bazalta vaļņiem, kas slejas debesīs, baltiem lielceļiem, kuri turp satek no visām debespusēm un pa kuriem brauc šau­jampulvera, pārtikas un ieroču vezumi; kā viņš to paveicis? Manuprāt, lords Ezriels gatavojies ilgu laiku, veselu mužību. Sācis to jau pirms mūsu dzimšanas, māsas, lai gan ir krietni jaunāks par mums… Bet kā tas iespejams? Nezinu. Nespēju aptvert. Man šķiet, viņš izrīko laiku, piespiež to ritēt ašāk vai atbilstoši savai iegribai palēnina.