Brīnumnazis Triloģijas TUMŠĀS MATĒRIJAS otrā daļa

Un tad Serafinai ienāca prātā tas, kam raganām nav vārda, doma par svētceļojumu. Serafinai kļuva skaidrs, kāpēc šīs būtnes gaida tūkstošiem gadu un pārvar ne­iedomājamus attālumus, tikai lai atrastos svarīga noti­kuma vietā, un cik atšķirīgi tās jūtas laikā pēc piedzīvotā pārdzīvojuma. Tieši to šobrīd izdzīvoja šīs būtnes, daiļie izsmalcinātās gaismas svētceļnieki, kas patlaban bija sastājušies lokā ap meiteni ar netiru seju, rūtainos svārkos un miegā saviebušos zēnu ar ievainotu roku.

Lirai pie kakla kaut kas saknosijās. Panteleimons, balts sermuliņš, miegaini atvēra melnās acis un bezbai­līgi palūkojās visapkārt. Vēlāk Lira to atcerējās kā sapni. Panteleimons, šķiet, eņģeļu uzmanību uztvēra kā Lirai pienākošos tiesu un, atkal saritinājies, aizvēra acis.

Beigās viens no eņģeļiem plati izpleta spārnus. Pārē­jie, lai cik tuvu bērniem stāvēja, darīja tāpat; spārni ne­sastapa ne mazāko pretestību, slīdēdami cits citam cauri kā gaismai, līdz ap gulētājiem zālē izveidojās staru loks.

Un tad sargi cits pēc cita pacēlās gaisā, uzvirmodami debesīs kā liesmas un augdami aizvien lielāki, līdz sa­sniedza milzu apmērus; bet nu jau viņi atradās tāltalu, līdzīgi komētām virzīdamies uz ziemeļiem.

Serafina Pekkala un Ruta Skādi, uzlēkušas mākoņpriežu zaros, metās eņģeļiem pa pēdām, taču palika tālu iepakaļ.

-     Vai šīs būtnes atgādina tās, ko redzēji tu, Ruta Skādi? ievaicājās Serafina, kad abas spīganas, vidējos gaisa slāņos samazinājušas ātrumu, vēroja, kā spožās liesmas pie apvāršņa izgaist.

-    Manuprāt, šīs ir lielākas, tomēr siluets tas pats. Vai ievēroji, ka viņiem nav miesas? Viegli kā pūciņas. Viņu jūtas noteikti atšķiras no mūsējām… Serafina Pekkala, nu es jūs atstāšu, došos pulcināt mūsu ziemeļu raganas vienkop. Nākamreiz tiksimies jau kara apstākļos. Lai tev labi klājas, mana mīļā…

Abas raganas gaisā viena otru apskāva, un Ruta Skādi pagriezās un aiztrauca uz dienvidiem.

Serafina noskatījās, kā Ruta aizlaižas, tad pagriezās un ieraudzīja tālumā pazūdam pēdējo no mirdzošajiem eņģeļiem. Pret milzīgajiem sargiem viņa juta tikai un vienīgi līdzjūtību. Cik daudz gan viņi zaudē, nekad nejū­tot zem kājām zemi un vēju matos, nedz arī tirpas, ko rada zvaigžņu gaisma uz kailas ādas! Un tad Serafina, norāvusi zariņu no mākoņpriedes, uz kuras lidoja, ar alkainu baudu ieelpoja aso sveķu smaržu un pēc tam, gausi noslīdējusi zemē, piebiedrojas gulētājiem zālē.

14 Alamo aiza

LĪ Skorsbijs palūkojās lejup uz ramo okeānu sev pa kreisi, tad uz zaļo krastu pa labi un pielika acīm roku, cenzdamies ieraudzīt cilvēku dzīvības zī­mes. Bija pagājusi diennakts, kopš viņi atstāja Jeņiseju.

-   Vai tā ir jaunā pasaule? — viņš jautāja.

-    Jauna tiem, kas tur nav dzimuši, atbildēja Staņi­slavs Grummans. Citādā ziņā tikpat veca kā jūsējā vai manējā. Ezriels ar savu darbošanos satricinājis visu, Skorsbija kungs, satricinājis dziļāk nekā jelkad iepriekš. Durvis un logi, par ko stāstīju, patlaban atsprāgst vaļa visneiedomājamākās vietās. Kuģošana gaisā nav diez cik viegla, bet vējiņš gan jauks.

-   Jauna vai veca, bet pasaule tur lejā izskatās ērmota, piebilda Lī.

-    Jā, piekrita Staņislavs Grummans. Tā ir dīvaina pasaule, lai gan viens otrs te, neapšaubami, jutas kā mājās.

-    Izskatas tuksnesīgi, teica LI.

-     Neteiktu gan. Aiz šī zemesraga plešas pilsēta, kas reiz bija varena un bagāta. Arī tagad tur dzīvo tās dibi­nātāju, tirgotāju un muižnieku pēcteči, lai gan pēdējo trīs gadsimtu laikā pilsētu piemeklējušas nebaltas dienas…

Pēc dažām minūtēm, balonam dreifējot, Lī ieraudzīja pirmo bāku, pēc tam mola akmeņainās malas izliekumu

un tad skaistas ostas pilsētas torņus, smailes un sarkan­brūnus jumtus; greznu, leknos zaļumos iegrimušu ēku, kas varētu būt operas nams; platus bulvārus ar elegan­tām viesnīcām un šauras ieliņas, kur pār ēnainiem bal­koniem slīga ziedos saplaukuši koki.

Grummans nebija melojis cilvēki te bija. Tomēr, pieli­dojot tuvāk, Lī pārsteigts ievēroja, ka tie ir tikai bērni. Pieaugušos nekur neredzēja. Bērni rotaļājās pludmalē vai skraidīja iekšā un ārā no kafejnīcām, ēda un dzēra vai stiepa iepirkumiem piestūķētas somas no mājām un ve­ikaliem. Tur bija arī zēnu bariņš tie kāvās, un rudmataina meitene viņus skubināja; kāds puišelis mētāja akmeņus, cenzdamies tuvākajai mājai izdauzīt logus. Viss atgādināja spēļu laukumu pilsētas lielumā, kad tuvumā nav skolotāja, tā bija bērnu pasaule.

Tomēr tur bija ne tikai bērni vien. Lī pirmajā acumirk­lī nācās paberzēt acis, bet nudien tur vīdēja dūmakaini stabi vai kaut kas nedaudz smalkāks par dūmaku gaisa sabiezinājums… Lai kas tie bija, pilsētā no tiem mudžēt mudžēja viņi klīda pa bulvāriem, gāja iekšā namos, bariem pulcējās skvēros un pagalmos. Bērni stai­gāja garām, tos neievērodami.