Brīnumnazis Triloģijas TUMŠĀS MATĒRIJAS otrā daļa

-    Nav divu domu. Patlaban netieku gudrs, vai mest lejā balastu un, tverot ašāku vēju, celties augstāk, vai arī paliki zemu un nepievērst sev lieku uzmanību. Paldies Dievam, tas nav cepelīns tas mūs apsteigtu pāris stun­dās. Nē, Grummana kungs, pie joda, celšos augstāk būdams tajā balonā, es jau būtu mūsējo pamanījis, un, varu saderēt, redze viņiem ir asa.

Minūti vēlāk Li vairs nešaubījās, ka viņi ir pamanīti dūmaka jautās kustība augšup uzvijusies, lejā krita dūmu strēle, pēc brīža izsprāgstot signālraķetē. Mirkli kvēlojusi tumšsarkana, tā iegrima pelēku dūmu ielāpā, taču signāls bija tikpat nepārprotams kā trauksmes zvans naktī.

Vai nevarētu izsaukt spēcīgāku vēsmu, Grummana kungs? Li jautāja. Es vēlētos tikt līdz kalniem pirms nakts iestāšanās.

Patlaban ceļotāji atstaja krasta līniju; atbilstoši marš­rutam vēl bija jāšķērso trīsdesmit četrdesmit jūdžu plats līcis. Tālumā vidēja kalnu grēda, un tagad, zināmā augs­tumā, Lī redzēja, ka tie pilnībā attaisno kalnu nosau­kumu.

Li vērsās pie Grummana, bet šamanis bija iegrimis dziļā transa stāvoklī. Acis viņam bija aizvērtas, un viņš lēni līgojas turp atpakaļ; uz pieres bija izspiedušās sviedru lāsītes, un no rīkles plūda ritmiski vaidi. Arīdzan šamaņa dēmons bija ieķēries groza malā, atrazdamies tādā pašā transā.

Vai nu uzņemtā augstuma dēļ, vai arī pateicoties ša­maņa burvestībām, Lī sejai tiešām uzvēdīja gaisa vēsma. Pievērsies balona gaitas pārbaudīšanai, Lī secināja, ka tas līgojas viena divu grādu lielā leņķī un sliecas uz kalnu pusi.

Taču vēsma, kas paātrināja virzīšanos uz priekšu, paātrināja arī svešā balona lidojumu. Lī, ieskatījies tele­skopā, mirdzošaja tālumā pamanīja, ka tam seko sīkāki, tumšāki veidoli. Mērķtiecīgi grupēti, ar katru minūti tie kļuva skaidrāk saskatāmi un pamatīgaki.

-   Cepelīni, Lī teica. Jā, šeit mums nav, kur slēpties.

Lī mēģināja noteikt attālumu līdz cepelīniem un veica

līdzīgus aprēķinus arī par kalniem, kurp viņi lidoja. Ātrums tagad, neapšaubami, bija uzņemts, un tālu lejā vējiņš ņirbināja baltus viļņu galus.

Grummans sēdus atpūtās groza stūrī, viņa dēmons tik­mēr bužināja spalvas. Acis šamanim bija aizvērtas, taču Lī zināja, ka viņš ir nomodā.

-    Situācija, doktor Grumman, ir, luk, kāda, Lī ieru­nājās. Negribu, lai mani gaisā notver cepelini. Aizstā­vēties nevaram viņi mūs notrieks minūtes laikā. Arī­dzan nolaisties ūdenī nav lielas patikas nedz labprātīgi, nedz piespiedu kārtā brīdi mēs papeldētu, un tad mūs nokniebtu ar granatām, gluži kā medībās.

Tāpēc vēlos aizkļūt līdz kalniem un tur piezemēties. Nu jau redzu mežu, varam brīdi patverties kokos, varbūt pat ilgāku laiku.

Turklāt saule patlaban laižas leja. Pēc maniem aprē­ķiniem, līdz saulrietam palikušas aptuveni trīs stundas. Grūti pateikt, taču, manuprāt, nepaies ne pāris stundu, un cepelini mūs aplenks, tāpēc būtu jātiek līdz tālajam līča galam.

Jūs jau saprotat, ko saku, vai ne? Gatavojos iestūrēt kalnos un tur piezemēties, jo tikai tas ļaus izvairīties no drošas nāves. Acīmredzot šie apķērušies par saistību starp gredzenu, ko viņiem parādīju, un skrēlingu, ko nogalināju Novaja Zemļā, un vajāt viņi mūs vajā ne jau tamdēļ, lai pateiktu, ka aizmirsām uz letes kabatas portfeli.

Tad nu šonakt, doktor Grumman, mūsu lidojums beig­sies. Vai esat kādreiz piezemējies balonā?

-   Nē, atzinās šamanis. Taču uzticos jūsu prasmei.

-    Lūkošu nolaisties kalnu grēdā, cik augstu vien iespē­jams. Tas ir proporcijas jautājums jo tālāk lidojam, jo tuvāk aiz muguras viņi mums būs. Ja piezemēšos, kad mums jau mis uz papēžiem, viņi redzēs, kurp dodamies; ja nolaidīšos par ātru, tuvumā nebūs koku, kur patver­ties. Katrā gadījuma, necik ilgi, un ies vaļā šaušana.

Grummans sēdēja, no vienas rokas otrā bezkaislīgi pār­cilādams burvju aksesuārus spalvas un krelles tādā rakstā, kam, kā Lī nosprieda, piemīt mērķtiecība. Šamaņa dēmona acis ne uz mirkli nebeidza šaustīt cepelīnus.

Aizritēja stunda, tad vēl viena. Lī košļāja neaizdedzi­nātu cigāru un malkoja no skārda blašķes aukstu kafiju. Saule debesīs viņiem aiz muguras slīga lejup, un Lī ma­nīja garas vakara ēnas zogamies gar līča krastu līdz pat kalnu zemākajiem sāniem, tikmēr balons un kalnu galot­nes grima zeltā.

Viņiem aiz muguras saulrieta mirdzumā teju vai nere­dzamie sīkie cepelīnu punktiņi sāka augt aizvien milzīgā­ki un noteiktāki. Cepelīni jau bija ielenkuši svešo balonu, un tagad bija labi saskatāmi četri rindā, cits citam līdzās. Līča dziļajā klusumā ielauzās cepelīnu dzinēju troksnis kā sīka, taču noteikta, uzbāzīga odu sīkšana.

Dažu minūšu lidojuma attalumā no piekrastes kalnu pakājē Lī ieveroja aiz cepelīniem vēl kaut ko. Debesīs vei­dojās mākoņu vāls, un masīvs negaisa centrs izstaroja tūkstošiem kūļu. Kā gan viņš to nebija pamanījis? Ja tuvojas vētra, tad jo ātrāk piezemēsies, jo labāk.

Pēc brīža no padebešiem lejup slīga un gaisā aizķērās tumšzaļš lietus aizkars; izskatījās, ka vētra vajā cepe­līnus, tāpat kā tie vajā Li balonu, uz cepelīniem brāzās lietus no jūras, un, kad saule pazuda pavisam, no