Brīnumnazis Triloģijas TUMŠĀS MATĒRIJAS otrā daļa

Lī rādījās dīvaini, neparasti sapņi. Vienubrīd viņš bija pārliecināts, ka pamodies redz šamani sēžam sakrus­totām kājām, liesmu vainagā; uguns aši aprija viņa mie­sas, atstādama tikai baltu skeletu, kas palika sēžam gai­lošu pelnu kalnā. Lī satraukts lūkojās pēc Hesteres un atrada viņu guļam; tas bija neparasti, jo, kad Li bija no­modā, arī Hestere negulēja, tāpēc, atrodot savu atturīgo dēmonu ar šerpo mēlīti tik maigu un neaizsargātu, Lī krūtīs modās neparasts aizkustinājums. Viņš neveikli atgūlās blakus Hesterei, sapnī palikdams nomodā, lai gan patiesībā bija aizmidzis un sapņoja, ka guļ vaļējām acīm ilgu laiku.

Arī nākamajā sapnī galvenais varonis bija Grummans. Li šķita, ka redz šamani purinām ar spalvām rotātu grabuli, piekodinot kādam būt paklausīgam. Lī, juzdams šķebigumu, redzēja, ka tas ir Rēgs, mats matā ka tie, kurus viņi bija redzējuši no balona. Rēgs bija garš, tik tikko saskatāms un visā Lī būtnē modināja tādu mutu­ļojošu riebumu, ka viņš šausmās teju vai pamodās. Taču Grummans radījumu vadīja bez bailēm un pats palika ne­skarts. Rēgs, viņu uzcītīgi paklausījis, pacēlās kā ziepju burbulis, pazuzdams balona apvalkā.

Vēlāk spēkus uzsūcošā nakts pieņēma citu pavērsienu; Lī pēkšņi attapās cepelīna kabīnē un vēroja pilotu. Patie­sībā viņš pats sēdēja pilota krēslā un viņi lidoja pari me­žam, nolūkodamies lejā uz koku galotnēm, kas mežonīgi locījās, mežonīgā lapu un zaru biezoknī. Pēkšņi kabinē viņiem līdzās bija Rēgs.

Sapnī juzdamies saistīts, Lī nespēja nedz pakustēties, nedz iesaukties, pilota vietā pārciezdams šausmas, kad cilvēks apzinās, kas ar viņu notiek.

Rēgs, noliecies pār pilotu, piespieda pie viņa savu pretīgo ģīmi. Dēmons-žubīte šaudīdamies un brēcot mēģināja atbrī­voties, taču pamirusi nokrita uz aparatūras paneļa. Pilots, pagriezis seju pret Lī, pastiepa roku, taču Lī nebija spēka pakustēties. Cilvēka acis bija pārgrieztas ciešanās. No viņa tika izsūkts kaut kas nozīmīgs un dzīvs; dēmons vārgi mētājās, skaļi, mežonīgi brēkdams, līdz dzīvība viņā izdzisa.

Un tad žubīte pazuda. Taču pilots vēl bija dzīvs. Viņa acis kļuva miglainas un trulas un roka pastiepusies ar neveiklu būkšķi atkrita pret droseļvārstu. Viņš bija it kā dzīvs, taču bez dzīvības vienaldzīgs pret visu.

Tikmēr Lī, bezpalīdzīgi vērodams, sēdēja, bet cepelīns lidoja tieši virsū kalnu kraujai, kas pēkšņi bija iznirusi viņiem priekšā. Pilots vēroja tuvojošos šķērsli, bet palika pilnīgi vienaldzīgs. Lī šausmas atsprāga atpakaļ sēdeklī, nekas te nebija līdzams, un grūdiena brīdī viņš ieklie­dzās: Hestere!

Un pamodās.

Lī atradās teltī, drošībā, un Hestere kņudināja viņam kaklu. Lī bija vienos sviedros. Šamanis sēdēja sakrus­totām kājām, taču Lī, redzot, ka dēmona-ergļa šamanim līdzās nav, nodrebēja. Skaidrs mežs ir nelaba vieta, kur mudžēt mudž rēgaini spoki.

Un tad līdzās šamanim Lī pamanīja gaismu, lai gan ugunskurs jau sen bija apdzēsts un mežā valdīja piķa melna tumsa. Tāla mirgoņa laizīja koku stumbrus un taustījās zem pilošajām lapām. Li acumirklī aptvēra notiekošo sapnis bija piepildījies cepelīna pilots bija ietriecies kalnā.

-    Pie joda, Lī, tu taču trīci ka apses lapa. Kas ar tevi notiek? pukojās Hestere, saraustīdama garās ausis.

-   Vai tik arī tu, Hester, nesapņo? Lī atčukstēja.

-    Lī, tu nesapņo, tev rādās. Būtu es zinājusi, butu jau sen tevi izdziedinājusi. Tagad beidz, vai dzirdi?

Lī ar īkšķi paberzēja Hesteres galvu, un viņa noraustī­ja ausis.

Bez jebkādas pārejas Lī jau lidoja līdzās šamaņa dēmonam-zivju ērglim. Cita cilvēka dēmona klātbūtne un savējā prombūtne gaisa kuģotājā viesa sirdsapziņas pār­metumus un neizprotamu prieku. Abi planēja virs kal­niem pa nemierīgajiem gaisa caurumiem, it kā arī Li būtu putns, un viņš meta skatienus visapkārt tumsā, ko patlaban izgaismoja blāvs pilnmēness, ik pa brīdim spilgti uzplaiksnot pa šauru mākoņu villaines spraugu un izlejot pār koku galotnēm sudrabu.

Dēmons-ērglis skarbi noķērcās, un no lejas viņam at­saucās tūkstošiem dažādu putnu tūkstoš mēlēs: pūces ūjināja, sīkie zvirbulīši trauksmaini čiepstēja, lakstīgalas melodiski pogoja. Un atbildēt mežā atbildēja ik putns gan tie, kas klusiem spārniem slīdēja medībās, gan tie, kas bija satupuši zaros uz gulēšanu patlaban tūkstošiem putnu cēlās augšup cauri pārpildītajai gaisa telpai.

Un Lī, īsti neapjauzdams, kurai putnu sugai pievieno­jies, dedzīgi atsaucās ērgļu karalienes rīkojumam. Lai ko cilvēcisku viņš arī pirmīt bija zaudējis, tagad gaisa kuģo­tājs juta visdīvaināko prieku aizrautīgi pakļauties vare­nākam spēkam, kam it visā bija taisnība. Lī riņķoja, izda­rīdams pagriezienus līdz ar vareno visdažādāko putnu saimi, kas visi kā viens pakļāvās ērgļa magnētiskajai gribai, un sudraboto mākoņu vālā ieraudzīja nīsto tumšo, regulāro cepelīna apveidu.