Brīnumnazis Triloģijas TUMŠĀS MATĒRIJAS otrā daļa

Vils ar Liru klusēdami sēdēja uz apsūnojuša akmens; caur veco priežu rindām saule meta slīpus starus, un viņi abi domāja, cik daudzas sīkas nejaušības un sagadīšanās atvedušas viņus uz šejieni. Katra nejaušība taču varēja aizvest pa citu ceļu. Varbūt citā pasaulē Vils Sanderlen­das avēnijā nebūtu pamanījis logu, būtu noguris, nomal­dījies un aizklīdis līdz Anglijas centrālajām grāfīstēm, līdz viņu tur notvertu. Tikmēr blakuspasaulē Pantelei­mons būtu pārliecinājis Liru atstāt atpūtas telpu un lords Ezriels tiktu noindēts, arī Rodžers paliktu dzīvs un kāpe­lētu ar Liru pa jumtiem, un rotaļātos alejās citā, mūžam nemainīgā Oksfordā.

Nu Vils jutās pietiekami spēcīgs, lai ceļu turpinātu, un viņi virzījās tālāk pa taku, dziļa meža klusuma ieskauti.

* * *

Ceļā Vils ar Liru pavadīja visu dienu, atpūzdamies, iedami tālāk un atkal atpūzdamies. Koki auga aizvien retāk, zeme rādījās klinšaināka. Lira pārbaudīja aletio­metru ierīce ieteica doties tālāk virziens bija pareizs. Pusdienlaikā ceļotāji nonāca Rēgu netraucēta ciemā; kalnos ganijas kazas, citronkoku birzs meta ēnu uz ak­meņiem klātu zemi, upē plunčājas bērni, kas, ieraudzī­juši meiteni skrandainā apģērbā un bālu zēnu mežonī­gām acīm un asinīm notašķītā krekla ar cēlu, pelēku suni pie sāna, klaigādami skrēja pie mātes.

Pieaugušie izturējās piesardzīgi, tomēr labprāt pie­krita par vienu Liras zelta ķēdīti pārdot maizi, sieru un augļus. Raganas turējās savrup Vils ar Liru gan zināja, ka briesmu gadījumā tās nekavējoties būs klāt. Kārtējā Liras tirdznieciskā darījuma laikā veca sieva pārdeva viņiem divas kazādas blašķes un smalku audekla kreklu, un Vils, ar atvieglojumu šķīries no netīrā T krekla, no­mazgājās ledaini aukstajā upē un pēc tam apgūlās saulīte apžāvēties.

Atspirguši viņi turpinaja ceļu. Zeme nu rādīja skar­bāku vaigu, ēnu nācās meklēt klinšu aizsegā, nevis zem kupliem koku vainagiem; cauri kurpju zolēm spiedās ze­mes karstums. Saule uzstājīgi spīdēja acīs. Jo augstāk kalnā, jo solis metās gausāks, un, kad, saulei skarot kalnu apmali, acu priekšā atklājās neliela ieleja, viņi nolēma tālāk neiet.

Norausušies lejā pa nogāzi, ne reizi vien teju zaudēdami pamatu zem kājām un pēc tam lauzdamies cauri bie­zoknim un pundurrododendriem, kam spīdīgo, lekno tumš­zaļo lapu un tumšsārto ziedu ķekaru vidu smagi zumēja bites, Vils ar Liru vakara mijkrēslī nonāca aizaugušā pļavā, kas robežojās ar upi. Ar rudzupuķēm, genciānām, gundegām biezi cauraugusī zāle sniedzās viņiem līdz ceļiem.

Vils kāri tvēra upes gaisu un tad apgūlās. Ilgāk no­modā palikt viņš nespēja, taču arī gulēt ne galva reiba, pāri visam klājās svešāda migla, bet roka smeldza un pukstēja.

Un pats ļaunākais brūces atsāka asiņot.

Serafina apskatīja roku, pielika ievainojumam vēl zā­lītes un savilka zīdu stingrāk nekā jelkad, taču šoreiz viņas sejā jautās rūpes. Vils negribēja neko jautāt kāda tam būtu jēga? Viņš jau tāpat saprata, ka burvju vārdi nav līdzējuši, un gan jau Serafina pati arī to zina.

Kad uzkrita tumsa, Lira apgūlās cieši līdzās Vilam un zēns izdzirdēja klusu murrāšanu. Meitenes dēmons kaķa veidolā, ķepiņas pievilcis sev klāt, gulēja pēdu, divas at­statu no Vila, un zēns nočukstēja: Panteleimon?

Dēmons atvēra acis. Lira pat nesakustējās. Pantelei­mons atčukstēja: Jā?

-   Pan, vai es miršu?

-   Raganas tev neļaus nomirt. Nedz arī Lira.

-    Bet burvestība neiedarbojās. Joprojām zaudēju asi­nis. Necik daudz vairs, ko zaudēt, nebūs atlicis. Atkal asiņo, un tas neapstāsies. Man bail…

-    Lira gan nedomā, ka tu būtu nobijies.

-   Tiešām?

-   Viņa uzskata tevi par drosmīgāko cīnītāju, kāds vien redzēts, tikpat drosmīgu kā Joreks Bērnisons.

-     Tad jau es savas bailes nedrīkstu izrādīt, Vils atbildēja. Brīdi klusējis, viņš piebilda: Manuprāt, Lira ir drosmīgāka par mani. Man šķiet, viņa ir mans visu laiku labakais draugs.

-   Viņa par tevi domā tāpat, atčukstēja dēmons.

Un tad Vils aizvēra acis.

Lira gulēja nepakustēdamās, taču acis viņai tumsā bija plati atvērtas un sirds smagi dauzijās.

Kad Vils atkal saka apzinaties notiekošo, visapkārt vēl melnoja tumsa un roka sāpēja kā vēl nekad. Uzmanīgi pieslejies sēdus, viņš ieraudzīja turpat netālu degam uguns­kuru, pie kura Lira uz zarainas nūjas centās sagrauzdēt maizi. Uz iesma cepās arī pāris putnu, un, kad Vils nosēdās blakus, līdzās viņiem piezemējās Serafina Pekkala.

-   Vil, ragana ierunājās, pirms ēd ko citu, notiesā šīs lapas!

To sacīdama, Serafina sniedza zēnam riekšavu mikstu, rūgtu lapu, kas atgādināja salvijas. Viņš klusēdams tās sakošļāja un ar grūtībām norija. Tas bija audus savelkošs līdzeklis, nu Vils jutas možāks, vairs tā nesala, un tas vien bija ko vērts.

Viņi apēda ceptos putnus, par garšvielu izmantodami citronu sulu, pēc tam viena no raganām atnesa kalna pakājes akmeņos salasītas mellenes un viņas visas sa­sēdās ap ugunskuru. Sākās klusa saruna; dažas bija lido­jušas augstu izlūkos, un viena spīgana bija pamanījusi virs jūras lidojošu balonu. Lira, to dzirdot, saausijās.

-    Skorsbija kunga balons? viņa jautāja.