Cilvēks- amfībija

Pēc dienas zvejas Baltazars bija atstājis ar zivīm pilno laivu krastā. Rīt agri vajadzēja ierasties pircē­jiem. Baltazars aizgāja uz fermu apmeklēt pazīstamu indiāni, bet, atgriezies krastā, atrada laivu iztukšotu. Viņš tūliņ noprata, ka to izdarījis «velns».

—   Vai patiesi viņš būtu aprijis tik daudz zivju? — Baltazars brīnījās.

To pašu nakti kāds no sardzē nostādītajiem indiā­ņiem izdzirdēja taurēšanu līča dienvidos. Vēl pēc divām dienām agrā rītā jauns araukānis paziņoja, ka viņam beidzot izdevies izsekot «velnu». Tas atpeldējis ar del­fīnu. Šoreiz «velns» nav jājis uz delfīna, bet peldējis tam blakus, turēdamies pie «iejūga» — platas kakla siksnas. Līcī «velns» noņēmis delfīnam siksnu, paplik­šķinājis dzīvnieku un nozudis līča dziļumā, stāvas klints pakājē. Delfīns pacēlies virs ūdens un peldējis projām.

Zurita, noklausījies araukāni, pateicās, apsolījās viņu apbalvot un sacīja:

—   Šodien «velns» diezin vai nāks ārā no paslēptu­ves. Mums vajadzētu izpētīt līča dibenu. Kas apņemsies to izdarīt?

Nevienam negribejas nirt okeana dziļumos, riskējot sastapt nezināmo briesmoni.

Baltazars panācās uz priekšu.

—   Te es esmu! — viņš īsi teica. Baltazars prata tu­rēt vārdu.

«Medūza» joprojām stāvēja noenkurota. Visi, izņe­mot sardzi, izkāpa krasta un devās uz stāvo klinti līča malā. Baltazars apsējās ar virvi, lai viņu varētu izvilkt, paņēma nazi, iežmaudza starp kājām akmeni un laidās lejup.

Araukāņi ar nepacietību gaidīja viņu atgriežamies, nenolaizdami acu no plankuma, kas vīdēja klinšu aiz­ēnotā līča zilganajā dūmakā. Pagāja četrdesmit sekun­des, piecdesmit, vesela minūte, bet Baltazars nerādījās. Beidzot viņš paraustīja virvi, un viņu izvilka ārā. Atgu­vis elpu, Baltazars sacīja:

—   Šaura eja ved zemūdens alā. Tur tumšs kā hai­zivs vēderā. «Velns» varēja noslēpties vienīgi šai alā. Citur visur ir gludas klinšu sienas.

—   Lieliski! — Zurita izsaucās. — Ja tur ir tumšs, tas vēl jo labāk. Mēs izmetīsim tīklus, un zivtiņa būs rokā.

Drīz pēc saules rieta indiāņi nolaida garās virvēs stiepļu tīklus pie alas ieejas. Virvju galus piestiprināja krastā. Baltazars piesēja pie virvēm zvārgulīšus, kuri šķindēs, līdzko tīklam kāds pieskarsies.

Zurita, Baltazars un pieci araukāņi nosēdās krastā un sāka gaidīt.

Uz šoner? nepalika neviena.

Tumsa ātri sabiezēja. Uzlēca mēness, un tā gaisma atspoguļojās okeāna līmenī. Valdīja klusums. Visus pār­ņēma neparasts satraukums. Varbūt tūliņ viņi ieraudzīs dīvaino radījumu, kas viesa šausmas zvejniekos un pērļu meklētājos.

Nakts stundas gausi virzījās uz priekšu. Ļaudis sāka snaust.

Pēkšņi iešķindējās zvārgulīši. Visi pietrūkās kājās, metās pie virvēm un sāka vilkt tīklu ārā. Tas bija smags. Virves raustījās. Kāds spirinājās tīklā.

Tīkls pacēlās virs ūdens. Mēness blāvaja gaismā va­rēja saskatīt ķepurojamies kādu augumu — puscilveku, pusdzīvnieku. Milzīgās acis un zvīņu sudrabs laistījās mēnesnīcā. «Velns» pulējās visiem speķiem atbrīvot tiklā sapinušos roku. Tas viņam izdevās. Viņš izvilka nazi no maksts tievā siksniņā pie sāniem un saka griezt tīklu.

—   Nieki, nepārgriezīsi! — Baltazars klusu noteica, aizrāvies medību priekā.

Taču, viņam par brīnumu, nazis uzveica metālu. Ar veiklām kustībām «velns» paplašināja spraugu, kamēr zvejnieki traucās ātrāk izvilkt tīklu krasta.

—   Dūšīgāki Viens, divi! — Baltazars sauca.

Bet tai pašā mirklī, kad laupījums jau šķita tikpat kā rokās, «velns» iemetās pārgrieztajā spraugā, iekrita ūdenī, augstu saceldams dzirkstošas šļakatas, un pa­zuda dzīlē.

Zvejnieki izmisumā atlaida tīklu.

—   Labs nazītis, pat stiepli griež! — Baltazars sa­jūsmināts noteica. — Zemūdens kalēji labāki par mū­sējiem.

Zurita, galvu nokāris, skatījās ūdenī ar tādu iz­teiksmi, it kā jūrā būtu nogrimusi visa viņa bagātība.

Tad viņš saslējās, paraustīja kuplās ūsas un piespēra kāju pie zemes.

—   Nekas nebūs! — viņš izsaucās. — Drīzāk tu no­beigsies savā zemūdens alā, nekā es atkāpšos. Es nežē­lošu naudu, es atsaukšu ūdenslīdējus, es pielikšu visu līci pilnu ar tīkliem un slazdiem, un tu neizspruksi no manām rokām!

Viņš bija drosmīgs, neatlaidīgs un stūrgalvīgs. Ne par velti Pedro Zuritas dzīslās plūda spāniešu iekāro­tāju asinis. Un bija jau arī par ko cīnīties.

«Jūras velns» nebija ne pārdabiska, ne visuvarena būtne. Tā acīm redzot sastāv no miesas un kauliem, kā bija izteicies Baltazars. Tātad «velnu» var noķert, pie­siet ķēde un piespiest gādāt Zuritam bagātību no okeāna dzīlēm. Baltazars sagūstīs «jūras velnu», kaut arī pats juras dievs Neptuns ar savu trejdeksni nostātos Dar viņa aizstavi.

DOKTORS SALVATORS

Zurita izpildīja savus draudus^ Viņš ierīkoja līcī daudz stiepļu aizsprostu, izvilka visos virzienos tīklus, izlika slazdus. Tomēr pagaidām par viņa upuriem krita tikai zivis. «Jūras velns» bija kā zemē iegrimis. Viņš nekur vairs neparādījās un nekādi nebija manāms. Pie­radinātais delfīns veltīgi ik dienas'ieradās līcī, nira un sprausloja, it kā aicinādams neparasto draugu uz pa­staigu. Draugs tomēr nenāca, un delfīns, pēdējo reizi sirdīgi nosprauslodamies, aizpeldēja klajā jūrā.