— Kas viņš tāds ir, šis Salvators?
— Dievs, — Baltazars atbildēja.
Zurita izbrīnā uzrāva biezās, melnās uzacis.
— Vai tu joko, Baltazar?
Indiānis tikko manāmi pasmīnēja.
— Es runāju to, ko esmu dzirdējis. Daudzi indiāņi dēvē Salvatoru par dievu un glābēju.
— No kā viņš tos paglābis?
— No nāves. Pēc indiāņu nostāstiem, Salvators var visu. Viņš dara brīnumus. Viņa rokās ir dzīvība un nāve. Klibiem viņš dod jaunas kājas, īstas kājas, akliem dod acis, tik skaidras kā ērglim, un pat mirušos ceļ augšā.
— Nolādēts! — norūca Zurita, bužinādams kuplās ūsas. — Līcī «jūras velns», virs līča «dievs». Kā tu domā, Baltazar, vai «velns» ar «dievu» nestrādā uz vienu roku?
— Es domāju, ka mums vajadzētu lasīties projām, cik ātri vien var, kamēr mūsu smadzenes aiz visiem šiem brīnumiem nav sarāvušās čokurā.
— Vai-tu esi redzējis kadu, ko Salvators izārstējis?
— Jā, esmu. Man parādīja cilvēku ar lauztu kāju. Uzturējies kādu laiciņu pie Salvatora, šis vīrs tagad skrien kā mustangs. Vēl es redzēju indiāni, ko Salvators uzcēlis no miroņiem. Viss ciems stāsta, ka indiānis bijis auks'ts līķis, kad viņu nesuši pie Salvatora, — galvaskauss pārsists, smadzenes redzamas. Bet no Salvatora viņš atgriezies dzīvs un vesels. Pat apprecējies pēc nāves. Apņēmis skaistu meiteni. Un vēl es redzēju indiāņu bērnus…
— Tātad Salvators pieņem slimniekus?
— Tikai indiāņus. Un tie nāk no malu malām: no Ugunszemes un Amazonas, no Atakamas tuksneša un Asunsionas.
Saņēmis šādas ziņas, Zurita nolēma aizbraukt uz Buenosairesu.
Tur viņš uzzināja, ka Salvators ārstējot indiāņus un tie viņu uzskatot par brīnumdari. No ārstiem Zurita dzirdēja, ka Salvators esot talantīgs un pat ģeniāls hi- rurgs, bet viņam piemītot lielas savādības kā daudziem izciliem vīriem.
Izrādījās, ka Salvatora vārds plaši pazīstams Vecās un Jaunās pasaules zinātnieku aprindās. Amerikā viņš bija iemantojis slavu ar drosmīgām hirurģiskām operācijām. Kad slimnieka stāvokli uzskatīja par bezcerīgu un ārsti atsacījās izdarīt operāciju, aicināja Salvatoru. Viņš nekad neatteicās. Viņa drosmei un attapībai nebija robežu. Imperiālistiskā pasaules kara laikā viņš bija atradies franču frontē, kur galvenokārt no.darbojies ar galvaskausa operācijām. Daudzi tūkstoši cilvēku bija viņam pateicību parādā par dzīvības glābšanu. Pēc miera noslēgšanas viņš bija atgriezies savā dzimtenē Argentīnā. Ārsta prakse un veiksmīgas spekulācijas ar gruntsgabaliem padarīja Salvatoru bagātu. Viņš nopirka lielu zemes gabalu netālu no Buenosairesas, norobežoja to ar augstu mūri — viena no viņa savādībām, pārtrauca ārsta praksi un apmetās tur. Viņš tagad strādāja tikai zinātnisku darbu savā laboratorijā un ārstēja indiāņus, kuri dēvēja viņu par dievu, kas nonācis zemes virsū.
Zuritam izdevās vēl šo to uzzināt par Salvatora dzīvi. Tur, kur tagad pletās Salvatora plašais zemes gabals, pirms kara atradies neliels namiņš ar dārziņu, ko tāpat ielencis mūris. Visu laiku, kamēr Salvators bijis frontē, namiņu apsargājis nēģeris un vairāki prāvi suņi. Sie uzticamie sargi nav laiduši pagalmā neviena cilvēka.
Pēdējā laikā Salvators izturoties vēl noslēpumaināk. Viņš nepieņemot pat savus universitātes biedrus.
Uzzinājis to visu, Zurita nolēma:
«Ja Salvators ir ārsts, viņam nav tiesību noraidīt slimnieku. Kāpēc lai es nesaslimstu? Es piekļūšu pie Salvatora kā slimnieks, un tad jau redzēsim, ko darīt.»
Zurita devās pie dzelzs vārtiem, kas sargāja Salvatora īpašumu, un sāka klauvēt. Viņš klauvēja ilgi un neatlaidīgi, taču neviens nevēra durtiņas vaļā. Pārskaities viņš paķēra lielu akmeni un sāka dauzīt vārtus, saceldams tādu troksni, kas uzmodinātu pat mirušus.
Tālu aiz mūra sāka riet suņi, un beidzot «actiņa» vārtos pavērās.
— Ko vajag? — kāds uzprasīja lauzītā spāniešu Valodā.
— Slimnieks, taisiet ātrāk durvis vaļā, — Zurita atsaucās.
— Slimie tā neklauvē, — balss mierīgi noteica, un kāda acs palūkojās ārā. — Doktors nepieņem.
— Viņš nedrīkst atteikties palīdzēt slimniekam, — Zurita iekaisa.
«Actiņa» aizdarījās, soļi attālinājās. Tikai suņi rēja jo neganti.
Zurita, izsmēlis visu lamu vārdu krājumu, devās atpakaļ uz šoneri.
Vai sūdzēties par Salvatoru Buenosairesā? Tas neko nepalīdzēs. Zurita trīcēja aiz dusmām. Viņa kuplajām, melnajām ūsām draudēja nopietnas briesmas, jo viņš uztraukumā raustīja tās vienā laidā, un to gali sāka liekties lejup kā barometra bulta, rādot zemu spiedienu.
Pamazām viņš nomierinājās un sāka apsvērt, kā rīkoties tālāk.
Jo ilgāk viņš domāja, jo biežāk viņa iedegušie, brūnie pirksti stūma uz augšu izspūrušās ūsas. Barometrs cēlās.
Beidzot viņš iznāca uz klāja un negaidot pavēlēja pacelt enkuru.
«Medūza» devās uz Buenosairesu.
— Labi, — noteica Baltazars. — Tik daudz laika veltīgi izšķiests! Lai pekle aprij šo «velnu» kopā ar
- «dievu»!
SLIMA MAZMEITA