Cilvēks- amfībija

Rau, kur pārskrien pār celiņu seškājaina ķirzaka, mirdzinot zaļa vara zvīņas. No zara nokarājas čūska ar divām galvām. Kristo šausmās atsprāga sānis no divgalvainā rāpuļa, kurš šņāca ar divām sarkanām mu­tēm. Nēģeris atbildēja ar vēl skaļāku šņācienu, un čūska, pamājusi ar abām galvām, nošļūca no koka un pazuda niedru biezoknī. Vēl otra čūska norāpās no ce­liņa, tvarstīdamās pie zemes ar divām ķetnām. Aiz stiepļu iežogojuma rukšēja sivēns. Viņš blenza uz Kristo ar vienīgo, lielo aci, kas atradās pašā pieres vidū.

Divas kopā saaugušas baltas žurkas skrēja pa sārto celiņu kā divgalvains un astoņkājains ērms. Dažreiz šī divvienīgā būtne sāka cīnīties pati ar sevi: viena žurka vilka uz kreiso, otra uz labo pusi, un abas neap­mierinātas pīkstēja. Blakus celiņam ganījās «Siamas dvīņi» ar kopā saaugušiem sāniem — divas smalkvilnas aitas. Tās neķildojās kā žurkas, jo laikam sen jau bija vie­nojušās par visu. Kāds ērms sevišķi pārsteidza Kristo: liels, sārts suns pilnīgi bez spalvas. Uz tā muguras, it kā izaudzis no tās, bija redzams mazs pērtiķēns — krū­tis, rokas, galva. Suns pienāca pie Kristo un pavēdināja asti. Pērtiķēns grozīja galvu, plātījās ar rokām, plik­šķināja sunim pa muguru, kuras daļa pats bija, un klai­gāja, raugoties uz Kristo. Indiānis iebāza roku kabatā, izņēma cukura graudu un pastiepa pērtiķēnam, taču kāds aši atvilka Kristo roku. Aiz muguras bija dzirdama šņākšana. Kristo atskatījās — Džims! Vecais nēģeris ar kustībām un vaibstiem paskaidroja, ka pērtiķēnu ne­drīkst barot. Tūliņ zvirbulis ar papagaiļa galvu, ga­rām laižoties, izrāva cukuru no Kristo pirkstiem un no­zuda krūmā. Pļaviņā iemāvās zirgs ar govs galvu.

Divas lamas aizauļoja pa klajumiņu, vēcinot zirgu astes. No zāles, no krūmu biezokņiem, no koku zariem uz Kristo lūkojās neparasti rāpuļi, zvēri un putni: suņi iirjcaķu galvām, zosis ar gaiļu sekstēm, ragaini meža- kuiļi, nandu strausi ar ērgļu knābjiem, auni ar pumu ķermeņiem …

Kristo šķita, ka viņš murgo. Viņš berzēja acis, sla­pināja galvu strūklaku vēsajā ūdenī, taču nekas nelī­dzēja. Baseinos viņš redzēja čūskas ar zivju galvām un žaunām, zivis ar varžu kājām, milzīgus krupjus ar gariem ķirzaku augumiem…

Un Kristo atkal iegribējās bēgt projām.

Bet tad Džims ar Kristo iznāca klajā, ar smiltīm nokaisītā laukumā. Tā vidū, palmu ielenkta, slējās mauru stilā celta, balta marmora villa. Caur palmu stumbriem vīdēja arkas un kolonas. Vara strūklakas delfīnu veidā meta ūdens kaskādes dzidros baseinos, kur rotājās zelta zivtiņas. Pati lielākā strūklaka pie galvenās ieejas attēloja jaunekli jāšus uz delfīna, lī­dzīgu mitoloģiskajam jūras dievam Tritonam, ar vītņotu ragu pie mutes.

Aiz villas atradās dažas dzīvojamās un saimniecī­bas ēkas, bet tālāk — dzelkšņainu kaktusu biezoknis, kas sniedzās līdz pat baltam mūrim.

— Atkal mūris! — Kristo nopūtās.

Džims ieveda indiāni nelielā, dzestrā istabiņā. Ar žestiem viņš paskaidroja, ka šī istaba piešķirta Kristo, un pameta indiāni vienu.

TRESAIS MūRIS

Pamazām Kristo pierada pie tās neparastās pasaules, kas ielenca viņu. Visi zvēri, putni un rāpuļi, kas pildīja dārzu, bija labi pieradināti. Ar dažiem Kristo pat sa­draudzējās. Suņi ar jaguāra ādu, kuri bija tā nobiedē­juši viņu pirmajā dienā, staigāja viņam pa pēdām, lai­zīja rokas un glaudās klāt. Lamas ņēma maizi no rokām. Papagaiļi sēdās uz pleca.

Dārzu un zvērus kopa divpadsmit nēģeri, tādi paši nerunīgi vai mēmi kā Džims. Kristo nekad negadījās dzirdēt, ka viņi sarunātos cits ar citu. Ikviens klusē­dams darīja savu darbu. Džims bija kaut kas līdzīgs pārvaldniekam. Viņš uzraudzīja nēģerus un sadalīja ti em pienākumus. Kristo tika iecelts Džimam par palīgu, par ko pats ne mazumu brīnījās. Darba nebija pārāk daudz!, ēdiens bija labs. Kristo nevarēja sūdzēties par savu dzīvi. Vienīgi nēģeru baigā klusēšana radīja ba­žas. Viņš bija pārliecināts, ka Salvators visiem izgriezis

mēles. Un, kad Salvators retumis aicināja viņu pie sevis, indiānis katrreiz nodomāja: «Mēli griezt.» Taču drīz vien Kristo sāka mazāk bīties par savu mēli. Reiz Kristo ieraudzīja Dzimu aizmigušu olīvu ēnā. Nēģeris gulēja uz muguras, pavēris muti. Kristo izmantoja šo mirkli, uzmanīgi ieskatījās gulētāja mutē un pārliecinā­jās, ka vecā nēģera mēle atrodas savā vietā. Tad indiā­nis mazliet nomierinājās.

Salvators mēdza stingri iedalīt dienu. No septiņiem līdz deviņiem rītā doktors pieņēma slimos indiāņus, no deviņiem līdz vienpadsmitiem operēja, tad devās uz villu un strādāja savā laboratorijā. Tur.viņš operēja dzīvniekus un ilgi novēroja tos. Kad novērojumi bei­dzās, Salvators novietoja dzīvniekus dārzā. Kristo, uz­kopdams māju, šad tad iekļuva arī laboratorijā. Tas, ko viņš tur redzēja, viņu pārsteidza. Tur stikla burkās, pildītās ar sazin kādu šķīdinājumu, pulsēja dažādi dzīvi orgāni. Amputētās rokas un kājas turpināja dzīvi. Un, kad šīs no ķermeņa atšķirtās daļas sāka slimot, Salva­tors ārstēja tās, atjaunojot dziestošo dzīvību.

Kristo tas viss modināja šausmas. Viņš labāk uztu­rējās dārzā starp dzīvajiem ērmiem.