Cilvēks- amfībija

Baltazars nenoteikti paraustīja plecus. Viņam gribē­jās mest pie malas šo pasākumu, ātrāk tikt mājās, at­veldzēt rīkli ar aukstu ūdeni un vīnu un agrāk doties pie miera.

Rietošās saules pēdējie stari apspīdēja putekļu mu­tuļus aiz paugura. To pašu brīdi kāds griezīgi un stiepti nosvilpās.

Baltazars sarosījās.

—   Tas ir viņš!

—   Beidzot!

Kristo možā gaitā tuvojās viņiem. Nu viņš nemaz vairs neatgādināja izģindušo, veco indiāni. Vēlreiz braši uzsvilpis, viņš pienāca un sasveicinājās ar Balta­zaru un Zuritu.

—   Nu, vai iepazinies ar «jūras velnu»? — Zurita jautāja. \

—   Vel ne, bet turpat vien viņš ir. Salvators slēpj viņu aiz četriem mūra žogiem. Galvenais ir izdarīts: es kalpoju pie Salvatora, un viņš man tic. Ar slimo maz­meitu man viss labi izdevās, — Kristo iesmējās, piemie­dzis viltīgās acis. — Vēlāk gan, kad skuķe bija izār­stēta, daudz netrūka no iekrišanas. Es viņu apkampju, skūpstu, kā pieklājas mīlošam vectētiņam, bet šī, muļ- ķīte, ķepurojas pretī un dziras brēkt. — Kristo atkal iesmējās.

—- Kur tu sameklēji tādu mazmeitu? — Zurita ievai­cājās.

—   Naudu grūti sadabūt, toties skuķus sameklēt viegli, — Kristo atsmēja. — Meitenes māte apmierināta. Es saņēmu no viņas piecus papīra pezo, bet viņa iz­ārstētu skuķi.

Par to, ka viņš dabūjis no Salvatora brangu maisiņu ar zeltu, Kristo neteica ne vārda. Zināms, viņam prātā nenāca atdot naudu meitenes mātei. * —- Pie Salvatora ir zili brīnumi. īsts zvēru dārzs. — Un Kristo sāka stāstīt par visu redzēto.

—   Tas ir ļoti interesanti, — Zurita pārtrauca, aiz­smēķēdams cigāru, — taču tu neesi redzējis pašu gal­veno — «velnu». Ko tu domā darīt tālāk?

—   Tālāk? Doties nelielā pastaigā pa Andiem. — Un Kristo pastāstīja par Salvatora nodomu samedīt zvērus.

—   Lieliski! — Zurita izsaucās. — Salvatora muiža atrodas tālu no pārējām apdzīvotām vietām. Viņa prom­būtnē mēs uzbruksim tai un nolaupīsim «jūras velnu».

Kristo noraidoši papurināja roku.

—   Jaguāri noraus jums galvas, un «velnu» jūs ne­atradīsiet. Pat ja jums galvas paliktu uz pleciem, jūs viņu neuziesiet, ja jau es neesmu dabūjis viņu rokā..

—   Tad darīsim tā, — Zurita, brītiņu padomājis, iz­lēma. — Ierīkosim slazdus, kad Salvators dosies medī­bās, sagūstīsim viņu un par izpirkšanas naudu piepra­sīsim «jūras velnu».

Kristo ar veiklu kustību izvilka Zuritam cigāru no krūšu kabatas.

—   Pateicos. Slazdi — tas jau ir kaut kas labāks. Bet Salvators jūs piekrāps: apsolīs izpirkuma naudu un nedos. Sie spānieši jau… — Kristo sāka klepot.

—   Ko tad tu ieteic? — Zurita jau iekaisis jautāja.

—   Pacietību, Zurita. Salvators tic man, bet tikai līdz ceturtajam mūrim. Jāpanāk, lai doktors ticētu man kā pats sev, tad viņš man parādīs «jūras velnu».

—   Bet kā to panākt?

—   Nu, tā. Salvatoram uzbruks bandīti, — Kristo iebikstīja ar pirkstu Zuritam krūtīs, — bet es, — viņš piesita pie krūtīm sev, — es, godīgs araukānis, izglābšu viņam dzīvību. Tad man vairs nebūs noslēpumu Salva­tora namā. («Un mans maks pildīsies ar zeltu,» viņš domās nobeidza.)

—   Nav slikts plāns.

Un viņi norunāja, pa kadu ceļu Kristo vedīs Sal­vatoru.

—   Izbraukšanas dienas priekšvakarā es pārmetīšu pār mūri sarkanu akmeni. Esiet gatavi!

Par spīti ļoti rūpīgi izdomātajam uzbrukuma plā­nam, kāds negaidīts apstāklis gandrīz izjauca visu& * Kristo nezināja, ka Salvators tagad dodas medībās ci» tādi nekā pirms vairākiem gadiem.

Zurita, Baltazars un desmit ostā savervētu nažu va­roņu, pārģērbušies par gaučo[2] un labi apbruņoti, sēdē­dami zirgos, gaidīja upuri tālu no apdzīvotam vietām.

Bija tumša nakts. Jātnieki cītīgi klausījās, cerēdami sadzirdēt zirgu pakavu klaboņu, bet negaidot izdzir­dēja motora rūkoņu, kas ātri tuvojās. Pār uzkalniņu žil­binoši atmirdzēja auto ugunis. Milzīga, melna mašīna padrāzās garām bandītiem, iekams tie vēl paspēja ap­tvert, kas īsti noticis.

Zurita neganti lādējās. Baltazaru tas sasmīdināja.

—   Nezaudējiet dūšu, Pedro, — indiānis viņu mieri­nāja. — Dienu karsts, tāpēc viņi brauc nakti, — Salva- toram divas saules pie mašīnas. Dienu viņi atpūtīsies. Mēs panāksim viņus apmešanās vietā. — Un, iespiedis zirgam piešus sānos, Baltazars aulekšoja mašīnai pa­kaļ. Pārējie viņam sekoja.

Pēc dažām stundām Jātnieki pamanīja tālumā uguns­kuru.

—   Tie ir viņi. Kaut kas būs atgadījies. Palieciet te­pat, es aizlavīšos līdz turienei un uzzināšu. Pagaidiet mani.

Nolecis no zirga, Baltazars aizlīda pa zāli kā zalktis.

Pec stundas viņš atgriezās.

—   Mašīna, neiet. Samaitājusies. Viņi to labo. Kristo stāv sardzē. Jāpasteidzas.

Pārējais norisinājās ļoti ātri. Bandīti uzbruka, un Salvators nepaspēja atjēgties, kad viņam, Kristo un trim nēģeriem jau bija sasietas rokas un kājas.

Kāds no salīgtajiem bandītiem — bandas vadonis Zurita turējās nomaļus — pieprasīja Salvatoram diez­gan lielu izpirkšanas naudu.

—   Es samaksāšu, tikai atbrīvojiet mani, — Salva­tors atbildēja.

—   Tas ir par tevi, bet tikpat daudz tev jāmaksā par taviem ceļa biedriem, — bandīts attapās.

—   Tādu summu es uzreiz nevaru nomaksāt, — Sal­vators padomājis atbildēja.