Cilvēks- amfībija

Viņi nokāpa baseinā. Salvators uzmina uz kādas plāksnes, un tūliņ atdarījās jauna lūka baseina vidū, ap kvadrātmetru liela. Dzelzs kāpnes veda kaut kur pa­zemē.-Kristo sekoja Salvatoram. Viņi gāja diezgan ilgi. No augšas caur lūku ieplūda tikai vāja gaisma. Drīz

:

nozuda ari ta, un viņus aptvēra pilnīga tumsa. Soļi dobji dunēja un atbalsojās šai apakšzemes gaitenī.

—   Nepaklūpi, Kristo, tūliņ būsim galā.

Salvators apstājās, taustīdamies ar roku gar sienu…

Noklikšķēja slēdzis, iedegās spilgta gaisma. Viņi atra­dās stalaktītu alā pie bronzas durvīm, izrotātām ar lauvu galvām, kuras turēja rīklēs dzelzs gredzenu. Sal­vators parāva to. Smagās durvis līgani atdarījās, un gājēji iesoļoja tumšā zālē. Atkal noklikšķēja slēdzis. Matēta bumba apspīdēja plašu alu, kurai viena siena bija no stikla. Salvators pārslēdza gaismu: ala iegrima tumsā, bet spēcīgie starmeši apgaismoja telpu aiz stikla sienas. Tas bija milzu akvārijs, pareizāk sakot, stikla nams jūras dibenā. No zemes cēlās augšup aļģes un ko­raļļu krūmi, starp tiem rotaļājās zivis. Un piepeši Kristo ieraudzīja iznākam no ūdensaugu biezokņa cilvēkam lī: dzīgu būtni ar lielām, izvalbītām acīm un vardes ķet­nām. Nepazīstamā augumu klāja mirdzošas, zilgan- sudrabainas zvīņas. Ar straujām, veiklām kustībām šis radījums piepeldēja pie stikla sienas, pamāja Salvato- ram ar galvu, ienāca stikla kamerā un aizcirta durvis. Ūdens no kameras ātri izplūda. Nepazīstamais atvēra otras durvis un ienāca alā.

—   Noņem brilles un cimdus, — Salvators pavēlēja.

Tas paklausīgi noņēma brilles, novilka cimdus, un

Kristo ieraudzīja slaidu, skaistu jaunekli.

—   Iepazīsties, Kristo: Ihtiandrs, cilvēks-zivs jeb, pareizāk sakot, amfībija; viņš arī ir tā saucamais «jū­ras velns», — Salvators paskaidroja.

Jauneklis, laipni smaidīdams, sniedza Kristo roku un sacīja spāniski:

—   Labdien! *

Kristo klusēdams spieda pasniegto roku. Aiz pārstei­guma viņš nevarēja izrunāt ne vārda.

—   Nēģeris, Ihtiandra kalpotājs, saslimis, — Salva­tors turpināja. — Es atstāšu tevi pie Ihtiandra uz dažām dienām. Ja tu pratīsi tikt galā ar jaunajiem uzdevu­miem, tad paliksi pastāvīgi pie Ihtiandra.

Kristo, tāpat klusēdams, pamāja ar galvu.

IHTIANDRA DIENA

Vēl nakts, bet drīz ausis rīts.

Gaiss silts un valgs, magnoliju, tuberožu un rezēdu saldās smaržas piesātināts. Ne lapiņa netrīs. Klusums. Ihtiandrs iet pa dārza smilšaino celiņu. Pie jostas rit­miski šūpojas kinžals, brilles, roku un kāju cimdi — «vardes pleznas». Tikai zem soļiem čirkst gliemežvāku pilnā grants. Celiņš tikko saskatāms. Koki un krūmi ielenkuši to kā melni, bezveidīgi plankumi. No basei­niem kāpj migla. Dažreiz Ihtiandrs pieduras pie zariņa. Rasa apslacina viņa matus un karsto vaigu.

Celiņš krasi nogriežas pa labi un ved lejup. Gaiss kļūst aizvien svaigāks un valgāks. Ihtiandrs jūt zem kājām akmens plāksnes, pagausina soļus un apstājas. Nesteigdamies uzliek lielas brilles ar bieziem stikliem, uzvelk cimdus uz rokām un kājām. Izelpo no plaušām gaisu un ielec baseinā. Ūdens apņem augumu ar patī­kamu spirgtumu, saltumiņš iestrāvo žaunās. Žaunu spraugas sāk ritmiski kustēties — cilvēks pārvēršas par zivi.

Pāris spēcīgu vēzienu ar rokām, un Ihtiandrs ir ba­seina dibenā.

Jauneklis droši peld aklā tumsā. Pastiepj roku, sa­tausta dzelzs skavu akmens sienā. Blakus otra, trešā . .. Tā viņš nokļūst līdz tunelim, kas līdz augšai pilns ar ūdeni. Viņš iet pa tuneli, uzveikdams salto pretstraurni. Atsturnjas no tuneļa grīdas, uzpeld augšā un it kā ienirst siltā vannā. Dārza baseinos sasilušais ūdens plūst pa tuneļa augšu uz jūru. Nu Ihtiandrs var peldēt pa straumei. Viņš sakrusto rokas uz krūtīm, atgulstas uz muguras un peld ar galvu pa priekšu.

Tuneļa gals tuvu. Tur lejā, pie pašas izejas okeānā, no klints plaisas zem stipra spiediena laužas ārā karsts avots. Tā strūklās švirkst uzskalotie akmentiņi un glie­mežvāki.

Ihtiandrs noguļas uz krūtīm un raugās uz priekšu. Tumsa. Viņš pastiepj roku. Ūdens kļūst tikko manāmi vēsāks. Plaukstas pieskaras pie dzelzs restēm. Stieņus klāj mīksti, glumi jūras augi un raupji gliemežvāciņi. Tvarstīdamies pie restēm, jauneklis sameklē sarežģīto slēdzeni un attaisa to. Smagās, apaļās, restotās durvis, kas aizšķērso izeju no tuneļa, gausi veras vaļā. Ihti­andrs izslīd pa atvērušos spraugu. Durvis atkal aiz- cērtas.

Cilvēks-amfībija izpeld okeānā, airēdamies ar rokām un kājām. Ūdenī vēl tumšs, tikai kaut kur melna­jās dzīlēs viz blāvi sārtās medūzas un mirgo naktsspī- dīšu zilganās dzirkstis. Taču drīz būs ausma klāt, un spīdošie dzīvnieciņi cits aiz cita nodzēš savas spul­dzītes.

Ihtiandrs jūt žaunās tūkstošiem sīku dzēlienu. Kļūst grūtāk elpot. Tas nozīmē, ka viņš aizpeldējis aiz klints­raga. Te jūras ūdens pastāvīgi piesērējis ar māla un smilts daļiņām un dažādu vielu atkritumiem. Jūt sald­ūdens piegaršu — netālu no šejienes okeānā ietek upe.

«Dīvaini, ka upju zivis var dzīvot duļķainajā sald­ūdenī,» Ihtiandrs domā. «Droši vien viņu žaunas nav tik jutīgas pret smiltīm un dūņām.»