Cilvēks- amfībija

Tas, kas biedē zemes iemītniekus, ielīksmo Ihtiandru. Protams, jāuzmanās, citādi viņu apraks ūdens kalns. Taču Ihtiandrs ne sliktāk par zivīm prot tikt galā ar viļņiem. Vajag tikai labi pazīt tos: dažs vilnis šūpo aug­šup lejup, augšup lejup, bet dažs to vien tīko kā iemest Ihtiandru uz galvas dzelmē. Ihtiandrs zina arī to, kas notiek zem viļņiem, zina, kā tie pazūd, vējam norimstot: vispirms sīkie, tad lielie, bet ritmiskie vizuļviļņi vēl ilgi virmo. Ihtiandram patīk mest kūleņus piekrastes ban­gas, lai gan viņš apzinās, ka tas ir bīstami. Reiz vilnis negaidot apsvieda Ihtiandru, viņš stipri satrieca galvu pret cieti noblīvētajām smiltīm dibenā un zaudēja sa­maņu. Parastais cilvēks būtu noslīcis, bet Ihtiandrs gu­lēja ūdenī, kamēr atžilba.

Lietus pārstāja līt. To aiznesa līdzi negaisam uz austrumiem. Vējš pārmainījās. No tropiskajiem zieme­ļiem uzdvesa siltums. Caur mākoņiem vīdēja zilas de­bess laukumiņi. Izlauzās saules stari un apmirdzēja viļ­ņus. Dienvidaustrumos vēl satumsušajās, drūmajās debesīs parādījās divkārša varavīksne. Okeānu nevar vairs pazīt. Nu tas nav svina pelēks, bet zils ar spilgti zaļiem plankumiem tais vietās, kur to skar saules stari.

Saule! Vienā mirklī debess un okeāns, krasts un tā­lie kalni top pavisam citādi. Kāds brīnišķīgs viegls un valgs gaiss pēc pērkona un vētras! Ihtiandrs te ievelk plaušās tīro, veselīgo jūras gaisu, te sāk pastiprināti elpot ar žaunām. No cilvēkiem tikai Ihtiandrs vien zina, cik viegli elpot pēc tam, kad vētra, pērkons, vējš, viļņi un lietus sajauc debesis kopā ar okeānu, ūdeni ar gaisu un pārsātina ūdeni ar skābekli. Tad atspirgst visas zivis, visa jūras radība.

Pēc negaisa un vētras no jūras džungļu biezokņiem, no klinšu šaurajām plaisām, no ērmīgu koraļļu un sūkļu biežņas izpeld sīkas zivtiņas, tām seko dzīlēs patvērušās lielās zivis, un beidzot, kad viss norimis, uzpeld maigās, vārās medūzas, caurspīdīgie, gandrīz nesveramie vē­zīši, sifonoforas, ctenoforas, Venēras jostas.

Saules stars skar vilni. Pēkšņi ūdens visapkārt kļūst zaļš, dzirkst sīki ūdens pūslīši, čaukst putas… Netālu no Ihtiandra draiskojas viņa draugi delfīni, šad tad pa­mezdami uz viņa pusi jautrus, šķelmīgus, ziņkārus ska­tienus. Delfīnu spidošās, tumšās muguras zib vien viļ­ņos. Viņi šļaksta ūdeni, sprauslo, dzenas cits citam pa­kaļ. Ihtiandrs smejas, tvarsta delfīnus, nirst kopā ar tiem. Jauneklim šķiet, ka tiklab šis okeāns un delfīni,, ka ari debess un saule radīti tikai viņam.

Ihtiandrs paceļ galvu, piemiedz acis un paveras saulē. Tā slīd uz rietumiem. Drīz būs vakars. Šodien viņam negribas doties agri mājup. Viņš šūposies viļ­ņos, kamēr debess zilgme satumsīs un tanī iedegsies zvaigznes.

Tomēr drīz vien Ihtiandram apnīk bezdarbība. Ne­tālu no viņa iet bojā sīkā jūras radība. Viņš saslienas un palūkojas uz tālā krasta pusi. Turp, uz sēri, pie smilšu mēles! Tur visvairāk vajag palīdzības. Tur plo­sās jūras bangas.

Sīs negantās bangas pēc katras vētras izmet krastā veselas kaudzes aļģu un jūras iemītnieku: vārās me­dūzas, krabjus, jūras zvaigznes un dažreiz pat neuzma­nīgu delfīnu. Medūzas iet bojā ļoti ātri, dažas zivis no­kļūst līdz ūdenim, taču vairums nobeidzas krastā. Krabji gandrīz visi atgriežas okeānā. Dažreiz tie paši iznāk krastā pamieloties ar bangu upuriem. Ihtiandram patīk glābt smiltīs izmestos jūras dzīvniekus.

Pēc vētras viņš stundām ilgi mēdz staigāt pa plud­mali un glābt, kas vēl glābjams. Viņš priecājas, redzē­dams, ka ūdenī iemestā zivs aizpeld, līksmi pamājot ar asti. Viņš priecājas katrreiz, kad pa pusei nobeigušās zivis, kas sākumā peld ūdenī uz sāniem vai vēdera, bei­dzot atdzīvojas. Pievācis pludmalē lielu zivi, Ihtiandrs nes to uz ūdeni: zivs spirinās viņa rokās, bet viņš sme­jas un cenšas tai iegalvot, ka nevajag baidīties, ka maz­liet jāpaciešas. Zināms, šo pašu zivi viņš butu ar baudu apēdis, ja izsalcis noķertu to okeānā. Taču tas ir neizbē­gams ļaunums. Toties te, pludmalē, viņš ir jūras iemīt­nieku aizstāvis, draugs un glābējs.

Parasti Ihtiandrs mēdza atgriezties mājup, tāpat kā aizpeldējis, izmantojot zemūdens straumes. Tomēr šo­dien viņam diezin kā vis negribējās ilgi gremdēties ūdenī — okeāns un debess bija pārāk skaisti. Jauneklis gan ienira un papeldēja brītiņu zem ūdens, gan atkal parādījās virspusē kā jūras putns, kas medī zivis.

Nodziest pēdējie saules stari. Rietumos izplēn dzel­tenā svītra. Drūmie viļņi kā tumšpelēkas ēnas trauc cits aiz cita.

Pēc dzestrā gaisa ūdenī tik silti. Visapkart tumsa, bet tā nebiedē. Sai stundā neviens neuzbrūk. Dienas plē­soņas jau iemiguši, bet nakts plēsoņas vēl nav iznākuši medībās.

Te ir tas, kas viņam vajadzīgs: ziemeļu straume, kas plūst gluži tuvu okeāna līmenim. Vēl nenorimušie vizuļviļņi viegli šūpo šo zemūdens upi augšup lejup, to­mēr tā joprojām lēni plūst no karstajiem ziemeļiem uz saltajiem dienvidiem. Bet daudz dziļāk plūst otra straume — no dienvidiem uz ziemeļiem. Ihtiandrs bieži izmanto šīs straumes, kad viņam ilgi jāpeld līdztekus krastam.