Cilvēks- amfībija

Meitene atver acis, paceļ galvu. Sejā bailes, ko no­maina izbrīna, dusmas, nepatika. Vīrs ar bārdiņu jopro­jām dedzīgi runā, palīdz meitenei piecelties. Viņa vēl1 pārāk vārga, viņš nolaiž to atpakaļ smiltīs. Tikai pēc pusstundas viņi dodas tālāk. Viņi iet gar akmeņiem, aiz kuriem slēpjas Ihtiandrs. Meitene, saraukusi pieri, saka vīram ar sombrēro:

—   Tātad jūs izglābāt mani? Pateicos. Lai dievs jums atmaksā.

—   Tikai jūs varat man atmaksāt, — atbild melnīg­snējais.

Meitene liekas nedzirdam šos vārdus. Pēc mirkļa viņa saka:

— Dīvaini. Un man šķita, ka man blakus būtu bijis kāds briesmonis.

—   Protams, ka tas jums tikai licies, — viņas pava­donis atbild. — Var gan būt, ka tas bija velns, kas uz­skatīja jūs par mirušu un gribēja paņemt jūsu dvēseli. Noskaitiet lūgšanu un atspiedieties pret mani. Ja es esmu klāt, tad neviens velns neuzdrošināsies jums tu­voties.

Un tā viņi aizgāja — brīnišķīgā meitene un nelādzī­gais melnīgsnējais vīrs, kurš iegalvoja meitenei, ka iz­glābis viņu. Diemžēl, Ihtiandrs nevarēja atspēkot viņa melus. Lai rīkojas, kā grib, Ihtiandrs savu darbu ir pa­darījis.

Meitene un viņas pavadonis jau bija nozuduši aiz kāpām, bet Ihtiandrs vēl vienmēr lūkojās tiem pakaļ. Tad pagrieza galvu uz okeāna pusi. Cik tas liels un tuk­snesīgs!

Bangas bija izmetušas smiltīs zilu zivi ar sudrabainu vēderiņu. Ihtiandrs pārlaida skatienu pludmalei — ne­viena nav. Viņš izskrēja no slēptuves, paķēra zivi un iemeta jūrā. Zivs aizpeldēja, bet Ihtiandram nezin kā­pēc kļuva ļoti skumji. Viņš sāka klaiņot pa tukšo plud­mali, uzlasīja zivis un jūras zvaigznes un nesa tās uz ūdeni. Darbs pamazām aizrāva viņu. Atkal atgriezās viņa pastāvīgā labā oma. Tā viņš noņēmās līdz krēslai, tikai šad tad iegremdēdamies ūdenī, kad piekrastes vējš apsvēla un kaltēja viņa žaunas.

IHTIANDRA KALPS

Salvators nolēma doties kalnos "bez Kristo, kurš sek­mīgi kalpoja Ihtiandram. Indiāni tas ļoti iepriecināja: Salvatora prombūtnē viņš varēja brīvāk satikties ar Baltazaru. Kristo jau bija paspējis paziņot Baltazaram, ka atradis «jūras velnu». Atlika tikai izdomāt, kā nolau­pīt Ihtiandru.

Kristo tagad dzīvoja baltajā, efejām apvītajā namiņā un bieži satikās ar Ihtiandru. Viņi ātri sadraudzējās. Ihtiandrs, kam trūka cilvēku sabiedrības, pieķērās veca­jam indiānim, kurš stāstīja par dzīvi zemes virsū. Ihtiandrs zināja par dzīvi jūras dzelmēs vairāk nekā sla­venākie zinātnieki un atklāja Kristo zemūdens pasau­les noslēpumus. Ihtiandrs diezgan labi zināja ģeogrā­fiju, viņam bija zināmi okeāni, jūras, galvenās upes; viņam bija arī nelielas zināšanas par astronomiju, na­vigāciju, fiziku, botāniku, zooloģiju. Taču par cilvēkiem viņš zināja maz: šo to par rasēm, kas apdzīvo zemes­lodi; par tautu vēsturi viņam bija miglaini priekšstati, bet par cilvēku politiskām un ekonomiskām attieksmēm viņš nezināja vairāk kā piecus gadus vecs bērns.

Dienu, kad iestājās tveice, Ihtiandrs nolaidās apakš­zemes alā un sazin kur aizpeldēja. Baltajā namiņā viņš ieradās tad, kad tveice bija pāri, un palika tur līdz rītam. Bet, ja lija lietus vai jūrā sacēlās vētra, viņš pa­vadīja namiņā visu dienu. Mitrā laikā viņš jutās gluži labi arī uz sauszemes.

Namiņš bija neliels, tikai četras istabas. Vienā is­tabā blakus virtuvei apmetās Kristo. Līdzās atradās ēdamistaba, aiz tās liela bibliotēka. Ihtiandrs zināja spāniešu un angļu valodu. Pēdējā, pati lielākā istaba bija Ihtiandra guļamistaba. Tās vidū atradās baseins. Pie sienas stāvēja gulta. Dažreiz Ihtiandrs gulēja gultā, kaut gan deva priekšroku baseinam. Tomēr Salvators aizbraukdams bija piekodinājis Kristo pielūkot, lai Ih­tiandrs vismaz trīs naktis nedēļā gulētu gultā. Vakaros Kristo ienāca pie Ihtiandra un kurnēja kā veca aukle, ja jauneklis nebija ar mieru gulēt gultā.

— Man daudz patīkamāk uņ ērtāk gulēt ūdenī, —> Ihtiandrs protestēja.

—   Doktors pavēlēja, lai tu guli gultā. Tev jāklausa tēvs.

Ihtiandrs sauca Salvatoru par tēvu, tomēr Kristo ap­šaubīja viņu radniecību. Ihtiandra sejas un roku āda bija diezgan gaiša, taču tā varbūt bija tāda kļuvusi aiz ilgas uzturēšanās ūdenī. Ihtiandra pareizais sejas ovāls, taisnais deguns, plānās lūpas, lielās, starojošās acis at­gādināja indiāni no araukaņu cilts, pie kuras piederēja arī pats Kristo.

Kristo būtu ļoti gribējies redzēt, kādā krāsā ir Ihtian­dra ķermeņa āda, bet pēdējais bija cieši nosegts ar zvīņ- veidīgu, no nezināma materiāla pagatavotu tērpu.

—   Vai tu nakti nevelc kreklu nost? — viņš uzrunāja jaunekli.

—   Kāpēc? Zvīņas mani netraucē, tās ļoti ērtas. Tās neaiztur žaunu un ādas elpošanu un reizē ir drošs aiz­sargs: ne haizivs zobi, ne ass nazis nevar pārgriezt šīs bruņas, — atbildēja Ihtiandrs, likdamies gulēt.

—   Kāpēc tu valkā brilles un cimdus? — Kristo jau­tāja, cilādams ērmīgos cimdus, kas bija nolikti pie gul­tas. Tie bija no zaļganas gumijas, pirksti pagarināti ar posmainām, gumijā ieveidotām niedrītēm un savienoti ar peldplēvi. Kāju pirksti bija vēl vairāk pagarināti.