Cilvēks- amfībija

—   Cimdi palīdz man ātri peldēt. Brilles aizsargā acis, kad vētra saceļ no dibena smiltis. Vienmēr es ne­valkāju brilles, taču ar tām es labāk redzu zem ūdens. Bez brillēm zem ūdens viss šķiet kā miglā. — Ihtiandrs pasmaidīja un turpināja: — Kad es biju mazs, tēvs man dažreiz atļāva rotaļāties ar bērniem, kuri uzturas bla- kusdārzā. Es ļoti brīnījos, ka viņi peld baseinā bez cim­diem. «Vai tad bez cimdiem iespējams peldēt?» es vi­ņiem jautāju. Viņi nesaprata, par kādiem cimdiem es runāju, jo es nepeldēju kopā ar viņiem.

—   Vai tu arī tagad peldi ārā, līcī? — Kristo inte­resējās.

—- Zināms. Tikai es peldu pa citu zemūdens tuneli. Kādi ļauni cilvēki gandrīz vai notvēra mani tīklā, tāpēc es tagad ļoti uzmanos.

—   Hm … tātad uz līci ved vēl arī cits zemūdens tu­nelis?

—   Pat vairāki. Cik žēl, ka tu nevari peldēt kopā ar

mani zem ūdens! Es tev būtu parādījis brīnumainas lie­tas. Kāpēc visi cilvēki nevar uzturēties zem ūdens? Mēs būtu pavizinājušies ar manu jūras zirgu.

—   Ar jūras zirgu? Kas tad tas tāds?

—   Delfīns. Es pieradināju viņu. Nabadziņš! Vētra kādreiz bija izmetusi viņu krastā, un viņš bija stipri sa­triecis peldspuru. Es viņu ievilku ūdenī. Tas bija grūts darbs. Delfīni uz sauszemes ir daudz smagāki nekā ūdenī. Vispār jums te viss smagāks. Pat paša ķermenis. Ūdenī vieglāk dzīvot. Nu, lūk, es delfīnu ūdenī gan ievilku, bet peldēt viņš nevar, tātad arī uzturu sagādāt nevar. Es viņu baroju ar zivīm — ilgi, kādu mēnesi. Pa šo laiku viņš ne vien pierada pie manis, bet arī stipri pieķērās man. Mēs kļuvām draugi. Citi delfīni arī mani pazīst. Cik jautri draiskoties jūrā ar delfīniem! Viļņi, šļakatas, saule, vējš, troksnis. Jūras dibenā arī jauki. Šķiet, ka peldu blīvā, zilā gaisā. Klusums. Pats savu miesu nejūt. Tā kļūst brīva, viegla, paklausīga katrai kustībai… Jūrā man daudz draugu. Es baroju mazās zivtiņas tāpat kā jūs putnus — tās visur seko man līdzi bariem.

—   Bet ienaidnieki?

—   Ir arī ienaidnieki. Haizivis, astoņkāji. Bet es no tiem nebaidos. Man ir nazis.

—   Bet ja tie piezogas nemanot?

Ihtiandru pārsteidza šis jautājums.

—   Es taču dzirdu viņus jau iztālēm.

—   Dzirdi zem ūdens? — savukārt nobrīnījās Kristo. — Pat tad, kad tie piepeld klusītiņām?

—   Nūja. Kas tur nesaprotams? Es dzirdu ar ausīm un visu ķermeni. Viņi taču satricina ūdeni, un šīs svār­stības iet viņiem pa priekšu. Sajutis ūdens svārstības, es atskatos.

—   Ari tad, kad guli?

—   Zināms.

—   Bet zivis …

—   Zivis iet bojā nevis aiz negaidīta uzbrukuma, bet tāpēc, ka nevar aizstāvēties pret stiprāku pretinieku. Bet es — es esmu stiprāks par visiem. Arī jūras plēso­ņas to zina. Tie neiedrīkstas rādīties man tuvumā.

«Zuritam taisnība: šāda jūras brīnuma dēļ ir vērts papūlēties,» Kristo nodomāja. «Taču notvert viņu ūdenī

ari nebūs viegli. «Dzirdu ar visu miesu!» Ja nu vienīgi slazdos iekrīt. Būs jābrīdina Zurita.»

—   Cik skaista ir zemūdens pasaule! — Ihtiandrs ne­varēja rimties jūsmot. — Nē, nekad es nemainīšu jūru pret jūsu smacīgo, putekļaino zemi.

—   Kāpēc mūsu zemi? Tu arī esi zemes dēls, — Kristo aizrādīja. — Kas bija tava māte?

—   Es nezinu, — Ihtiandrs vilcinādamies atbildēja.

—  Tēvs teica, ka mate mirusi, man piedzimstot.

—   Bet viņa taču, protams, bija sieviete, cilvēks, ne­vis zivs.

—   Varbūt, — Ihtiandrs piekrita.

Kristo sāka smieties.

—   Pasaki nu man, — kāpēc tu blēņojies, darīji pāri zvejniekiem, sagraizīji viņu tīklus un izsviedi zivis no laivām?

—   Viņi ķēra vairāk zivju, nekā varēja apēst.

—   Viņi ķēra zivis pārdošanai.

Ihtiandrs to nesaprata.

—   Lai arī citiem būtu ko ēst, — indiānis pa­skaidroja.

—   Vai tad cilvēku tik daudz? — Ihtiandrs brīnījās.

—   Vai viņiem nepietiek sauszemes putnu un dzīvnieku? Kāpēc viņi brauc okeānā?

—   To tev īsos vārdos nevar paskaidrot, — Kristo žā­vādamies atbildēja. — Laiks iet gulēt. Pielūko, nelien atkal vannā: tēvs būs dusmīgs. — Un Kristo izgāja.

Agri no rīta Kristo vairs nesastapa Ihtiandru. Ak­mens grīda bija slapja.

—   Atkal gulējis vannā, — indiānis sirdījās. — Un pēc tam droši vien aizpeldējis uz jūru.

Brokastīs Ihtiandrs ieradās ar lielu nokavēšanos.

Viņš bija sliktā omā. Pabakstīja ar dakšiņu bifšteku un noteica:

—   Atkal cepta gaļa.

—   Atkal, — Kristo stingri atbildēja. — Tā doktors pavēlēja. Bet tu atkal saēdies jūrā zaļas zivis? Tā tu pa­visam atradināsies no ceptas barības. Un vannā arī gu­lēji. Gultā tu gulēt negribi. Pagaidi, žaunas atradināsies no gaisa, un tad tu sūdzēsies, ka sānos dur. Brokastis

ari nokavēji. Pārbrauks doktors, pasūdzēšos par tevi. Tu nemaz vairs neklausi…

—    Nesaki viņam neko, Kristo. Es negribu viņu ap­bēdināt. — Ihtiandrs nokāra galvu un iegrima domās. Tad viņš pēkšņi pacēla uz indiāni lielās acis, kas šoreiz bija skumīgas, un sacīja: — Kristo, es redzēju meiteni. Es nekad neesmu neko skaistāku redzējis — pat okeāna dzīlēs . ..

—Kāpēc tad tu nopēli mūsu zemi? — Kristo vaicāja.