Cilvēks- amfībija

Šodien viņš tālu aizpeldējis uz ziemeļiem. Tagad siltā straume aizvadīs viņu līdz tunelim. Tikai nedrīkst iesnausties un aizpeldēt tālāk, kā tas reiz bija noticis. Viņš te saliek rokas aiz galvas, te izstiepj tās uz abām pusēm, te lēni iepleš, te sakļauj kājas — nodarbojas ar vingrošanu. Straume nes viņu uz dienvidiem. Siltais ūdens, lēnās roku un kāju kustības nomierina.

Ihtiandrs veras augšup — virs viņa ir velve, kā no­bērta ar sīkām, putekļiem līdzīgām zvaigznītēm. Tur naktsspīdītes iedegušas savas svecītes un pacēlušās okeāna virsū. Sur tur tumsā pavīd zilgani un sārteni vizoši miglāji — sīciņu, spidošu dzīvnieciņu sablīvē­jumi. Garam lēni peld bumbas, kas izstaro maigu, zaļ­ganu gaismu. Gluži tuvu Ihtiandram spīgo medūza — tā atgadina lampu, ko sedz sarežģīts abažūrs ar mež- ģinēm un garam bārkstīm. Pie katras medūzas kustī­bas bārkstis lēni līgojas kā no vieglas vēsmas. Uz sēk­ļiem jau iedegušās jūras zvaigznes. Dziļi dzīlēs aši kus­tas lielo plēsoņu ugunis. Tās traucas cita aiz citas, met lokus, dziest un iedegas no jauna.

Atkal sēklis. Koraļļu ērmīgos stumbrus un zarus no iekšienes apgaismo gaišzila, sārta, zaļa un balta uguns. Vieni koraļļi laistas bālā, mirgojošā gaismā, citi liesmo kā līdz baltkvēlei nokaitēts metāls.

Debesīs nakti redz tikai mazas, tālas zvaigznes, daž­reiz mēnesi, bet šeit tūkstošiem zvaigžņu, tūkstošiem mēnešu, tūkstošiem mazu, daudzkrāsainu sauju, kuras spīd rāmā, maigā gaismā. Okeānā nakts nesalīdzināmi skaistāka nekā zemes virsū.

Ihtiandrs paceļas virs ūdens, lai par to vēlreiz pār­liecinātos.

Gaiss kļuvis siltāks. Virs galvas tumšzilais, ar zvaigznēm piebārstītais debesu loks. Apvārsnī mēness sudrabotais disks. No mēness pāri visam okeānam aiz­stiepjas sudraba celiņš.

No ostas atskan zems, sulīgs, ilgs svilpiens. Tur milzis «Horokss» dodas atceļā. Cik tomēr vēlu! Drīz ausīs rīts. Ihtiandrs bijis prom no mājām veselu dien­nakti. Tēvs droši vien bārsies.

Ihtiandrs peld uz tuneli, iebāž roku starp stieņiem, atdara dzelzs restes un peld pa tuneli pilnīgā tumsā. Atceļā jāturas zemu, aukstajā strāvā, kas plūst no jūras uz dārza baseiniem.

Kaut kas viegli piegrūžas pie pleca un pamodina viņu no snaudas. Viņš ir baseinā. Jauneklis aši paceļas augšup. Viņš sāk elpot ar plaušām, uzņemot gaisu, kas piesātināts ar pazīstamajām puķu smaržām.

Pēc dažiem mirkļiem viņš jau cieši iemidzis gultā, kā tēvs pavēlējis.

MEITENE UN MELNĪGSNĒJAIS VĪRS

Reiz Ihtiandrs peldēja okeānā pēc vētras.

Izniris virs ūdens, viņš pamanīja netālu viļņos kādu priekšmetu, līdzīgu baltam buras gabalam, ko negaiss norāvis zvejnieku šonerim. Piepeldējis tuvāk, viņš pār­steigts atklāja, ka tas ir cilvēks — sieviete, jauna mei­tene. Tā bija piesieta pie dēļa. Vai tiešām šī skaistā mei­tene nav vairs dzīva? Ihtiandru tā saviļņoja šis atra­dums, ka viņā pirmo reizi pamodās naidīgas jūta-s pret okeānu.

Varbūt meitene tikai zaudējusi samaņu? Jauneklis noguldīja labāk viņas bezspēcīgi nokārušos galvu, pie­ķērās pie dēļa un peldēja uz krastu.

Ihtiandrs peldēja ātri, sasprindzinot visus spēkus, tikai šad tad uz mirkli piestājās, lai atkal noguldītu meitenes galvu uz dēļa. Viņš čukstēja meitenei kā ne­laimē iekļuvušai zivij: — Pacieties mazliet! — Viņš gri­bēja, lai meitene atvērtu acis, bet arī baidījās no tā. Gribēja redzēt meiteni dzīvu, bet baidījās, ka tā nobī­sies no viņa. Vai nenoņemt brilles un cimdus? Taču tas prasīs laiku, un peldēt bez cimdiem būs grūtāk. Un viņš atkal traucās tālāk, stumdams dēli ar meiteni tuvāk krastam.

Bangu josla klāt. Te jābūt uzmanīgam. Viļņi pasi nes uz krastu. Ihtiandrs laiku pa laikam tausta ar kāju dibenu. Beidzot viņš atrodas seklā vietā, iznes meiteni krastā, atraisa no dēļa, novieto ar krūmiem apaugušas kāpas paēnā un sāk mākslīgo elpināšanu.

Viņam šķita, ka meitenes plaksti nodrebēja, skrop­stas pakustējās. Ihtiandrs pielika ausi pie meitenes sirds un saklausīja vājus -pukstus. Viņa ir dzīva … Viņam gri­bas kliegt aiz prieka.

Meitene paver acis, paskatās uz Ihtiandru, un viņas sejā lasāmas šausmas. Tad viņa aizver acis. Ihtiandrs apbēdināts un iepriecināts. Viņš tomēr meiteni izglābis. Nu gan jāiet projām, lai nebaidītu viņu. Bet vai var at­stāt meiteni vienu, tadu bezspēcīgu? Kamēr Ihtiandrs prātoja, atskanēja smagi, ātri soļi. Vilcināties vairs ne­drīkstēja. Ihtiandrs metās uz galvas bangās, ienira, aizpeldēja zem ūdens līdz akmens grēdai, iznira un, slapstīdamies starp klinšu šķautnēm, sāka vērot krastu.

Gar kāpu iznāk melnīgsnējs vīrs ar ūsām un smailu bārdiņu, ar sombrēro galvā. Viņš pusbalsī izsaucas spā­niski:— Te viņa ir, lai slavēta jaunava Marija! — Gandrīz skriešus piesteidzas meitenei klāt, sāk mākslīgo elpināšanu (kam tā vairs vajadzīga?), pieliecas pie mei­tenes sejas… Noskūpsta viņu. Sāk kaut ko runāt de­dzīgi un strauji. Ihtiandrs uztver tika atsevišķus vār­dus: — Es jūs brīdināju . . . Tas bija neprāts … Labi, ka attapos piesiet jūs pie dēļa . . .