Cilvēks- amfībija

No viļņu galotnēm paceļas zivju bari — lidojošās garspures. Te paceldamās augstāk, te noslīdēdamas ze­māk, vairīdamas no viļņu korēm un ieplakām starp tām, zivis nolido kādus simt metrus, tad nolaižas, lai pēc mirkļa atkal celtos gaisā. Baltas kaijas šaudās un brēc. Paši ātrākie lidoņi — fregates putni — šķeļ gaisu ar platajiem spārniem. Milzīgs, izliekts knābis, asi nagi, tumšbrūnas spalvas ar zaļganu, metālisku atspulgu, sārti dzeltena guzna. Tas ir tēviņš. Netālu otrs fregates putns — gaišāks, ar baltām krūtīm: mātīte. Tā iekrīt ūdenī kā akmens, un pēc mirkļa līkajā knābī jau spirinās sudrabaini zila zivtiņa. Lido vētras putni albatrosi. Būs vētra.

Droši vien pretī negaisa mākonim jau traucas brī- nišķigais, drosmīgais putns — palamedeja. Tā vienmēr apsveic negaisu ar savu dziesmu. Toties zvejnieku šo­neri un greznās jahtas pilnām burām traucas uz krastu paglābties no vētras.

Ir zaļgana krēsla, bet caur ūdens blīvu vēl var iz­šķirt, kur atrodas saule — liels, gaišs plankums. Ar to pietiek, lai noteiktu virzienu. Jānokļūst līdz sērei, pirms mākonis aizsedz sauli, citādi — ardievu, brokastis! Bet ēst gribas jau sen. Tumsā nevarēs atrast ne sēri, ne zem­ūdens klintis. Ihtiandrs spēcīgi airējas ar rokām un kā­jām — viņš peld kā varde.

Laiku pa laikam viņš atgulstas uz muguras un pār­bauda kursu pēc tikko manāmas svītras biezajā, zilgan­zaļajā mijkrēslī. Dažreiz viņš vērīgi lūkojas uz priekšu, vai nav jau redzama sēre. Viņa žaunas un āda jūt, kā izmainās ūdens: sēres tuvumā ūdens nav vairs tik blīvs, tas ir sāļāks un tanī vairāk skābekļa — patīkams, viegls ūdens. Ihtiandrs nogaršo to. Tā vecs, pieredzējis jūrnieks, vēl neredzēdams zemi, nomana tās tuvumu no sev vien zināmām pazīmēm.

Pamazām kļūst gaišāks. Pa labi un kreisi rēgojas sen pazīstamo zemūdens klinšu aprises. Starp tām ne­liela plakankalne, aiz tās klinšu krauja. Ihtiandrs sauc šo vietiņu par zemūdens līci. Te ir rāms pat stiprākās vētras laikā.

Cik daudz zivju salasījies klusajā zemūdens līcī! Te vird kā kūsājošā katlā, kur vārās zivju zupa. Mazas, tumšas, ar dzeltenu svītru šķērsām pār ķermeni, ar dzel­tenu asti, ar slīpām, tumšām svītrām, sarkanas, gaišzilas, tumšzilas. Tās te pēkšņi nozūd, te negaidot paradās tai pašā vietā. Ja uzpeld augšā un paskatās uz visām pu­sēm — zivis vird, bet, tieši lejup raugoties, nav nekā. Ihtiandrs ilgi nevarēja saprast, kāpēc tā notiek, kamēr reiz notvēra zivtiņu ar rokām. Tās ķermenis bija plauk­stas lielumā, bet pavisam plakans, tāpēc no augšas grūti saskatāms.

Brokastis ir tepat. Uz līdzenā laukumiņa blakus stā­vajai klintij daudz austeru. Ihtiandrs piepeld, nogulstas uz laukumiņa pie pašām austerēm un sāk ēst. Izņem tās no vākiem un bāž mutē. Viņš paradis ēst zem ūdens: ielicis kumosu mutē, veikli izlaiž ūdeni caur saspiesta­jām lūpām. Protams, mazliet udens jānorij reizē ar ba­rību, bet viņš pieradis pie jūras ūdens.

Apkārt šūpojas aļģes — zaļās, caurumiņiem rotātās agara lapas, zaļās, plūksnainās Meksikas kaulerpas la­pas, maigās, sārtās nitofilas. Bet patlaban tās visas šķiet pelēkas: ūdenī krēsla, turpinās negaiss un vētra. Šad tad dzirdami dobji pērkona grāvieni. Ihtiandrs rau­gās augšup.

Kāpēc tik pēkšņi kļuva tumšs? Virs pašas Ihtiandra galvas parādījies tumšs plankums. Kas tas varētu būt? Brokastis paēstas. Var paskatīties, kas notiek augšā. Ihtiandrs uzmanīgi ceļas tuvāk tumšajam priekšmetam. Izrādās, ka ūdenī nolaidies liels albatross. Tā oranžkrā- sas kājas gluži tuvu lhtiandram. Viņš pastiepj roku un satver putnu aiz kājām. Pārbiedētais albatross izpleš varenos spārnus un paceļas gaisā, izraudams Ihtiandru no ūdens. Taču gaisā Ihtiandra ķermenis uzreiz kļūst smags, un albatross reizē ar Ihtiandru atkrīt ūdenī, ap­segdams jaunekli ar savām spalvainajām, mīkstajām krūtīm. Ihtiandrs negaida, kamēr albatross iecirtīs ar sarkano knābi viņam galvā, bet ienirst un pēc dažām sekundēm izpeld virs ūdens citā vietā. Putns aizlido uz austrumiem un nozūd aiz trakojošās vētras saceltajiem ūdens kalniem.

Ihtiandrs guļ uz muguras. Negaiss jau pāri. Pērkons grand kaut kur tālu austrumos. Lietus gāž kā ar spai­ņiem. Ihtiandrs labpatikā piemiedz acis. Beidzot viņš uzslējās, pa pusei atrazdamies ūdenī, atver acis un ap­laiž skatienu visapkārt. Viņš šūpojas visaugstākā viļņa galotnē. Debesis, okeāns, vējš, mākoņi, lietus, viļņi — viss sajaucies slapjā, virpuļojošā jūklī, kas dun, šalc, rēc, dārd. Putas čokurojas uz viļņu korēm un pikti aizlo- kas pa to sāniem. Strauji šaujas augšup ūdens kalni un brūk lejup kā lavīnas, slejas viļņu vāli, šalc lietus gāzes, kauc negantais vējš.