Cilvēks- amfībija

—   Šaut viņu nost! — bandīti sāka kliegt.

—   Ja tu nepieņemsi mūsu noteikumus, mēs no rīta tevi nonāvēsim, — bandas vadonis brīdināja.

Salvators paraustīja plecus un atkārtoja:

—   Tādas summas manā rīcībā nav.

Salvatora aukstasinība pārsteidza pat bandītus.

Nometuši sasietos zālē, bandīti sāka pārmeklēt ma­šīnu un atrada spirta krājumus kolekcijām. Viņi izdzēra spirtu un piedzēruši palika guļam.

Neilgi pirms rītausmas kāds piesardzīgi pielīda pie Salvatora.

—   Tas esmu es, — Kristo klusu čukstēja. — Man iz­devās atraisīt siksnas. Es piezagos pie bandīta ar bisi un nogalināju viņu. Pārējie ir piedzēruši. Šoferis ma­šīnu izlabojis. Varam braukt.

Viņi aši iesēdās mašīnā, nēģeris iedarbināja motoru, mašīna sakustējās un tad aizdrāzās pa šoseju.

Aizmugurē bija dzirdamas klaigas un nekārtīgi šā­vieni.

Salvators cieši paspieda Kristo roku.

Tikai pēc Salvatora aizbraukšanas Zurita uzzināja no bandītiem, ka doktors bijis ar mieru maksāt izpirkša­nas naudu. «Diezin vai nebija labāk saņemt naudu nekā censties nolaupīt «jūras velnu», par kuru vēl nav zi­nāms, kas viņš tāds ir,» Zurita domāja. Taču izdevīgais gadījums bija palaists garām, nu atlika vienīgi gaidīt ziņas no Kristo.

CILVĒKS-AMFĪBIJA

Kristo cerēja, ka Salvators pienāks pie viņa un teiks: «Kristo, tu izglābi man dzīvību. Nu tev nav vairs no­slēpumu manā namā. Nāc, es tev parādīšu «jūras velnu».» Tomēr Salvators nedomāja to darīt. Viņš de­vīgi apbalvoja Kristo par glābšanu un nodevās saviem zinātniskajiem darbiem.

Kristo tomēr nezaudēja laiku un sāka pētīt ceturto mūri un slepenās durvis. Tās ilgi nepadevās, taču bei­dzot Kristo izdevās atklāt noslēpumu. Kādreiz, taustī­dams durvis, viņš paspieda nelielu izcilni. Durvis pēkšņi atvērās. Tās izrādījās smagas un biezas kā ugunsdro­šiem skapjiem. Kristo naigi iešmauca pa tām, un tās mirklī aizcirtās ciet. Tas viņu mazliet samulsināja. Viņš aplūkoja durvis, spieda visus izciļņus, bet durvis nevē­rās vaļā.

— Esmu pats sevi ieslēdzis slazdā, — Kristo no­burkšķēja.

Neko nevarēja darīt. Atlika tikai aplūkot šo pēdējo, vēl nepazīstamo Salvatora dārzu.

Kristo atradās nelielā, biezi aizaugušā ieplakā, ko no visām pusēm ieslēdza mākslīgi sakrautu klinšu siena. Bija dzirdama ne vien bangu dunoņa, bet arī oļu čirksti smilšu sēklī.

Te kuploja koki un krūmi, kādi parasti sastopami mitrā augsnē. Starp lielajiem, ēnainajiem kokiem, kuri labi aizsargāja no saules stariem, plūda daudz strautu. Desmitiem strūklaku meta augšup ūdeni, atveldzējot gaisu. Te juta valgumu kā Misisipi zemajos krastos. Dārza vidū pacēlās neliels nams ar plakanu jumtu. Tā sienas viscaur nosedza efejas. Logu zaļās žalūzijas bija nolaistas. Nams likās neapdzīvots.

Kristo nogāja līdz dārza galam. Pie ārējā mūra, kas atdalīja Salvatora īpašumu no jūras līča, atradās liels, četrstūrains baseins, vismaz pieci simti kvadrātmetru liels un apmēram pieci metri dziļš.

Indiānim tuvojoties, kāda būtne izbijusies izskrēja no biezokņa un ielēca baseinā, ūdenim augstu uzšļak- stot. Kristo uztraukumā apstājās. Tas ir viņš, «jūras velns»!. Beidzot Kristo dabūs viņu redzēt.

Indiānis piegāja pie baseina un ieskatījās dzidrajā ūdenī.

Baseina dibenā uz baltām akmens plāksnēm sēdēja liels pērtiķis. Tas bailēs un ziņkārē glūnēja cauri ūde­nim uz Kristo. Indiānis nevarēja vien attapties no brī­numiem: pērtiķis elpoja ūdenī. Viņa sāni cilājās.

Atjēdzies no pārsteiguma, Kristo neviļus iesmējās: «jūras velns» — kas tā šausmināja zvejniekus — izrā­dījās abinieks pērtiķis. «Kādi joki gan nav jāpieredz,» nodomāja vecais indiānis.

Kristo bija apmierināts: beidzot viņam bija izdevies visu noskaidrot. Taču tagad viņš jutās vīlies: pērtiķis

nemaz neatgadinaja to briesmoni, par ko stastīja acu­liecinieki! Ko gan nedara bailes un iztēle!

Nu vajadzēja padomāt, kā tikt atpaka]. Kristo atgrie­zās pie durvīm klintīs, uzrāpās augstā kokā pie paša klinšu žoga un, riskēdams salauzt kājas, nolēca otrā puse zeme.

Līdzko viņš bija uztrausies kājās, tā izdzirdēja Sal­vatoru saucam:

—   Kristo! Kur tu īsti esi?

Kristo paķēra uz taciņas guļošo grābekli un sāka grābt vienuviet sausās lapas.

—   Tepat.

—   Nāc, Kristo, — Salvators sacīja, tuvodamies no- maskotajām durvīm klintī. — Skaties, šīs durvis atda­rās tā, — un Salvators paspieda Kristo jau zināmo iz­cilni uz durvju raupjās virsas.

«Doktors nokavējies, — es jau dabūju redzēt velnu,» Kristo nodomāja.

Viņi iegāja dārzā. Salvators devās gar efejām no­augušo namiņu pie baseina. Pērtiķis joprojām laida burbuļus ūdenī.

Kristo izgudrēm izsaucās, it kā redzētu pērtiķi pirmo reizi. Taču pēc tam viņam vajadzēja nobrīnīties no tiesas.

Salvators neveltīja pērtiķim nekādas uzmanības. Viņš tikai pameta ar roku, it kā pērtiķis viņu traucētu. Tas tūliņ izpeldēja ārā, noskurinājās un uzrāpās' kokā. Salvators pieliecās, pataustījās pa zāli un spēcīgi no­spieda zaļu plāksnīti. Atskanēja dobjš troksnis. Grīdā gar baseina malām pavērās lūkas. Pēc dažām minūtēm baseins bija tukšs. Kaut kur sānos izvirzījās kāpnītes, kas veda baseina dibenā.

—   Iesim, Kristo.