Cilvēks- amfībija

Par spīti uzticībai, kādu Salvators parādīja indiā­nim, Kristo neiedrīkstējās iekļūt aiz trešā mūra, kaut gan tas viņu ļoti interesēja. Kādreiz pēcpusdienā, kad visi atpūtās, Kristo piesteidzās pie augstā žoga. Viņš sadzirdēja otrā pusē bērnu balsis un atšķīra vārdus in­diāņu valodā. Taču dažkārt bērnu klaigām pievienojās kādas vēl smalkākas, spiedzīgas balsis, it kā strīdē­damās un runādamas nesaprotamā izloksnē.

Reiz Salvators, sastapis Kristo dārzā, pienāca klāt un, pēc savas parašas skatīdamies taisni acīs, sacīja:

—   Tu strādā pie manis jau veselu mēnesi, Kristo, un es esmu apmierināts ar tevi. Lejas dārzā saslimis kāds mans kalpotājs. Tu aizvietosi viņu. Dārzā tu re­dzēsi daudz jauna. Tikai atceries mūsu norunu: turi mēli aiz zobiem, ja negribi to pazaudēt. Hļļ^^.

—   Es jau gandrīz esmu piemirsis runāt, uzturēda­mies starp jūsu mēmajiem kalpiem, doktor, — Krisro at­bildēja.

— Jo labāk. Klusēšana ir zelts. Ja tu klusēsi, tu saņemsi daudz zelta pezo. Es ceru, ka pēc divām nedēļām dabūšu slimnieku uz kājām. Pie reizes, vai tu labi pār­zini Andus?

—   Esmu dzimis kalnos.

—   Jauki. Man jāpapildina zvēru dārzs ar jauniem dzīvniekiem un putniem. Es ņemšu tevi līdzi. Bet tagad ej. Džims ievedīs tevi lejas dārzā.

Kristo jau bija pie daudz kā pieradis, taču tas, ko viņš ieraudzīja lejas dārzā, sagādāja lielāku pārstei­gumu, nekā viņš bija gaidījis. Plašā, saulainā pļavā draiskojās kaili bērni un pērtiķi. Tur bija dažādu in­diāņu cilšu bērni. Bija gluži mazi, gadus trīs veci, bija arī daži divpadsmit gadu vecumā. Daudzinošiem Salva­tora pacientiem bija pārcietuši nopietnas operācijas un varēja pateikties Salvatoram par savu dzīvību. Bērni rotaļājās, skraidīja pa dārzu, un, kad viņi bija izveseļo­jušies un atguvuši spēkus, viņus atdeva vecākiem.

Te dzīvoja arī pērtiķi. Pērtiķi bez astēm. Pērtiķi bez vienas spalviņas uz miesas.

Pats brīnumainākais bija tas, ka pērtiķi prata ru­nāt — cits labāk, cits sliktāk. Viņi strīdējās ar bērniem, bārās, spiedza smalkās balsīs. Tomēr visumā pērtiķi labi sadzīvoja ar bērniem un ķīvējās ar tiem ne vairāk kā paši bērni cits ar citu. Kristo dažkārt nespēja tikt skaidrībā, vai tie ir īsti pērtiķi vai varbūt cilvēki.

Kad Kristo iepazinās ar dārzu, viņš redzēja, ka tas ir mazāks par augšējo un vēl krauiāk nosliecas uz līci, atdurdamies stāvā jo stāvā klintī. Jūra acīm redzot atra­dās netālu aiz klints, jo šad tad atskanēja bangu du­noņa. Pēc dažām dienām, izpētījis klinti, Kristo atklāja, ka tā ir mākslīgi radīta. Vēl viens mūris, nu jau cetur­tais. Glicīniju biezajā jaunaudzē Kristo pamanīja dzelzs durvis. Tās bija nokrāsotas pelēkas un pilnīgi saplūda ar klinti.

Kristo ieklausījās. Viņf>us klints nedzirdēja neviena cita trokšņa kā vien jūras bangas. Uz kurieni veda šis šaurās.durvis? Uz jūras krastu?

Plkšņi bērni sāka uzbudināti klaigāt. Viņi lūkojās gaišā. Kristo pacēla galvu un ieraudzīja nelielu, sar­kanu balonu, kas lēnām slīdēja pāri dārzam. Vējš dzina balonu uz jūras pusi.

Sis parastais bērnu rotaļbalons, kas pārlaidās pār dārzu, jūtami uztrauca Kristo. Viņš kļuva nemierīgs. Līdzko kalpotājs atveseļojies atgriezās darbā, Kristo devās pie Salvatora:

—   Doktor! Drīzumā mēs dosimies uz Andiem un varbūt uz ilgu laiku. Atļaujiet man pirms tam apmeklēt meitu un mazmeitu.

Salvators necieta, ka viņa kalpotāji staigā apkārt, tāpēc viņš arī deva priekšroku vientuļiem. Kristo klu­sēdams gaidīja, raudzīdamies Salvatoram acīs.

Salvators, uzmetis Kristo saltu skatienu, atgādināja:

—   Atceries mūsu norunu! Pievaldi mēli! Ej! Ne vē­lāk par trim dienām esi atpakaļ. Pagaidi!

Viņš iegāja otrā istabā un iznesa no turienes zamš­ādas maisiņu, kurā skanēja zelta pezo.

—   Tas tavai mazmeitai. Un tev par klusēšanu.

UZBRUKUMS

— Ja viņš neatnāks arī šodien, es atteikšos no tavas palīdzības, Baltazar, un nolīgšu veiklākus un uzticamā­kus vīrus, — Zurita runāja, nepacietīgi raustīdams kup­lās ūsas. Nu Zurita bija ģērbies baltā pilsētnieka uzvalkā un nēsāja platmali. Viņš bija sastapies ar Bal­tazaru Buenosairesas nomalē, kur beidzās apstrādātie tīrumi un sākās pampasi.

Baltazars baltā blūzē un zili svītrotās biksēs sēdēja ceļmalā, mulsi plūkādams saulē izkaltušo zāli.

Viņš pats jau juta nožēlu, ka sūtījis savu brāli Kristo izspiegot Salvatoru.

Kristo bija par desmit gadiem vecāks nekā Balta­zars, bet, par spīti saviem gadiem, joprojām spēcīgs un veikls, turklāt viltīgs kā pampasu kaķis. Un tomēr pa­ļauties uz viņu nevarēja. Viņš bija mēģinājis nodar­boties ar lauksaimniecību, bet atzinis to par garlaicīgu, pēc tam atvēris dzertuvi ostā, taču pats sācis žūpot un drīz vien izputējis. Pēdējā laikā Kristo piekopa visādus tumšus veikalus, laizdams darbā savu neparasto- vil­tību un dažkārt arī nodevību. Tāds cilvēks bija piemē­rots spiega uzdevumiem, tikai uzticēties viņam neva­rēja. Ja viņam būs izdevīgi, viņš spējīgs nodot pat mie­sīgu brāli. Baltazars to zināja un tāpēc raizējās ne ma­zāk par Zuritu.

—   Vai tu esi pārliecināts, ka Kristo redzēja gaisa balonu, ko tu palaidi?