Cilvēks- amfībija

—   Jūs izglābāt manu mazmeitu. Ko jums var at­maksāt nabaga indiānis, izņemot savu dzīvību?

—   Ko es iesākšu ar tavu dzīvību? — brīnījās Sal­vators.

—   Es esmu vecs, bet vēl diezgan spēcīgs, — indiā­nis turpināja, joprojām nometies ceļos. — Es aiznesīšu mazmeitu pie mātes, savas meitas, un atgriezīšos pie jums. Gribu atdot jums savu mūža pārpalikumu par to labu, ko esat man darījis. Kalpošu jums kā suns. Lūdzu, neliedziet man šo žēlastību.

Salvators iegrima domās.

Viņš ļoti nelabprāt pieņēma jaunus kalpotājus un bija visai piesardzīgs. Zināms, darba jau netrūktu. Tur­klāt darba ne mazums, jo Džims netiek galā ar dārzu. Indiānis šķita piemērots cilvēks, lai gan doktors būtu devis priekšroku nēģerim.

—   Tu dāvini man savu dzīvību un lūdz kā žēlastību, lai pieņemu tavu dāvanu. Labi. Lai notiek, kā tu vēlies. Kad tu vari ierasties?

—   Pirmais mēness ceturksnis vēl nebūs beidzies, kad es būšu klāt, — indiānis atbildēja, skūpstīdams Salva­tora drēbju vīli.

—   Kā tevi sauc?

—   Mani?… Kristo — Hristofers.

—   Ej, Kristo. Es tevi gaidīšu.

—   Iesim, mazmeitiņ, — Kristo uzrunāja meiteni un atkal paņēma viņu uz rokām. Meitene sāka raudāt. Kristo pasteidzās tikt projām.

BRĪNUMAINAIS DĀRZS

Kad Kristo pēc nedējas ieradās, doktors Salvators cieši ielūkojās viņam acīs un sacīja:

—   Klausies uzmanīgi, Kristo. Es tevi pieņemu pie sevis. Tu saņemsi uzturu un labu algu…

Kristo atvēcinājās ar abām rokām:

—   Man neko nevajag, tikai kalpot jums.

—   Klusē un klausies, — Salvators turpināja. — Tev būs viss, bet es prasīšu vienu: tev jāklusē par visu, ko šeit redzēsi.

—   Es drīzāk nogriezīšu savu mēli un izmetīšu su­ņiem nekā runāšu kaut vienu vārdu.

—   Nu, tad pielūko, lai tevi nepiemeklē šāda ne­laime, .— Salvators brīdināja un, atsaucis balti ģērbto nēģeri, pavēlēja tam: — Ieved viņu dārzā un nodod Džima rīcībā.

Nēģeris klusēdams palocījās, izveda indiāni no baltā nama, veda cauri jau pazīstamajam pagalmam un pie­klauvēja pie otrā mūra dzelzs vārtiem.

Aiz mūra atskanēja suņu riešana, vārti nočīkstēja un lēni atdarījās. Nēģeris iestūma Kristo pa tiem, kaut ko dobji uzsauca otram nēģerim, kas stāvēja aiz vār­tiem, un aizgāja.

Kristo pārbijies piespiedās pie mūra: neganti rēk­dami, viņam drāzās virsū svešādi zvēri sarkandzeltenu spalvu ar tumšiem plankumiem. Būtu Kristo sastapies ar tiem pampasos, tad būtu tūliņ nopratis, ka tie ir jaguāri. Taču zvēri rēja suņu balsīs. Šobrīd gan Kristo ija vienalga, kādi dzīvnieki uzbrūk viņam. Viņš metās pie tuvākā koka un negaidīti veikli atradās jau zaros. Nēģeris sāka šņākt uz suņiem kā nokaitināta kobra. Suņi nomierinājās, apklusa, nogulās zemē un nolika galvas uz izstieptajām ķepām, šķielēdami uz nēģeri.

Nēģeris atkal sāka šņākt, šoreiz vērsdamies pie Kristo, kurš sēdēja kokā, un māja ar rokām, aicinādams indiāni rāpties lejā.

—   Ko tu šņāc kā čūska? — Kristo jautāja, nepamez- dams savu patvērumu. — Mēli esi norijis, vai?

Nēģeris tikai pikti ieīdējās.

«Droši vien viņš ir mēms,» Kristo nodomāja un atce­rējās Salvatora brīdinājumu. Vai patiesi Salvators no­griež mēles kalpiem, kas izpauž viņa noslēpumus? Var­būt arī šim nēģerim nav mēles … Un Kristo piepeši uz­mācās tādas bailes, ka viņš tikko nenokrita no koka. Vi­ņam gribējās bēgt projām no šejienes, cik ātri vien var un kurp acis rāda. Viņš klusībā apsvēra, vai tālu no koka līdz mūrim. Nē, pāri pārlēkt nav iespējams… Turklāt nēģeris jau bija pienācis pie koka un nepacietīgi vilka indiāni zemē, satvēris aiz kājas. Vajadzēja pado­ties. Kristo nolēca no koka, pasmaidīja, cik vien laipni prata, pastiepa roku un draudzīgi vaicāja:

—   Džims?

Nēģeris palocīja galvu.

Kristo cieši paspieda viņa roku. «Ja ellē esi nokļuvis, tad jāprot ar velniem tikt galā,» viņš nodomāja un skaļi turpināja:

—   Vai tu esi mēms?

Nēģeris neatbildēja.

—   Vai tev nav mēles?

Nēģeris joprojām klusēja.

«Vajadzētu ieskatīties viņam mutē,» Kristo nodo­māja, taču Džims, kā redzams, nebija noskaņots pat uz sarunu ar vaibstu palīdzību. Viņš paņēma Kristo pie rokas, pieveda pie rudajiem zvēriem un kaut ko nošņāca. Tie piecēlās, apostīja Kristo un mierīgā garā atkāpās. Kristo kļuva mazliet vieglāk ap sirdi.

Ar rokas mājienu Džims aicināja Kristo aplūkot dārzu.

Pēc vienmuļā, ar akmeņiem bruģētā pagalma dārzs pārsteidza ar zaļumu un ziedu pārpilnību. Tas stiepās uz austrumiem, pamazām sliecoties lejup uz jūras krastu. Ar iesarkaniem, sasmalcinātiem gliemežvākiem nokaisītie celiņi klīda uz visām pusēm. Gar celiņiem auga ērmīgi kaktusi un zilganzaļās, sulīgās agaves, slējās dīvainas skaras, pilnas ar dzeltenzaļiem ziediem. Veselas persiku un olīvu birztalas meta ēnu uz biezo zāli un raibajām, spilgtajām puķēm. Zāles zaļu.mā dzirkstīja ūdens baseini, izveidoti no baltiem akmeņiem. Augstās strūklakas atsvaidzināja gaisu. Dārzu pildīja dažādu putnu klaigas, dziesmas un vīterošana, dzīv« nieku brēcieni un spiedzieni. Nekad vēl Kristo nebija redzējis tik neparastus kustoņus. Sai dārzā mājoja nere­dzēti ērmi.