Cilvēks- amfībija

Laiks kļuva slikts. Austrumu vējš sabangoja okeāna klaidu; līča ūdeņus saduļķoja no dibena uzvandītās smiltis. Putainās viļņu kores noslēpa dzīles. Neviens nevarēja saskatīt, kas notiek zem ūdens.

Zurita varēja stundām ilgi stāvēt krastā, vērodams viļņu grēdas. Milzu viļņi sekoja cits citam, sabruka līdzīgi krācošiem ūdenskritumiem, bet apakšējie ūdens slāņi šņākdami vēlās tālāk pa mitro smilti, raudami līdzi oļus un gliemežvākus un apskalodami Zuritas kājas.

—   Nē, tā mēs neko nepanāksim, — Zurita runāja.

—   Jāizdomā kaut kas cits. «Velns» dzīvo jūras dibenā un nevēlas pamest savu mitekli. Lai viņu noķertu, jā­dodas pie viņa, jānolaižas jūras dzelmē. — Un Zurita pievērsās Baltazaram, kas meistaroja jaunus, sarežģī­tus slazdus: — Dodies nekavējoties uz Buenosairesu un atved no turienes divus ūdenslīdēju tērpus ar skā­bekļa rezervuāriem. Parastais ūdenslīdēja tērps ar šļū­teni gaisa iesūknēšanai neder. «Velns» var šļūteni pār­griezt. Turklāt iespējams, ka mums vajadzēs doties nelielā zemūdens ceļojumā. Un nepiemirsti paķert elek­triskos lukturus.

—  Vai jūs gribat apciemot «velnu»? — Baltazars apvaicājās.

—   Protams, kopā ar tevi, veco zēn.

Baltazars pamāja un devās ceļā.

Viņš atveda ne vien ūdenslīdēju tērpus un lukturus, bet arī pāri garu, ērmīgi izliektu bronzas dunču.

—   Tagad tādus neprot vairs taisīt, — viņš sacīja.

—   Tie ir senie araukāņu dunči, ar kuriem mani senči

kādreiz šķērduši vēderus baltajiem — jūsu senčiem, neņemiet ļaunā.

Sl vēstures izziņa Zuritam nebija pa prātam, taču dunči gan.

— Tu esi ļoti tālredzīgs, Baltazar.

Otrā dienā, gaismai austot, par spīti stiprajiem viļ­ņiem, Zurita un Baltazars apģērba ūdenslīdēju tērpus un nolaidās jūras dzelmē. Viņi ar pūlēm atraisīja tīk­lus pie zemūdens alas un iespraucās šaurajā ejā. Viņus apņēma pilnīga tumsa. Piecēlušies kājās, ūdenslīdēji izvilka dunčus un iededzināja lukturus. Gaismas nobie­dētās, sīkās zivtiņas spruka uz visām pusēm, bet tad sāka pulcēties ap lukturiem, šaudīdamās to zilganajos staros kā kukaiņu spiets.

Zurita atstūma tās ar roku: to spožās zvīņas žilbi­nāja viņam acis. Ala bija diezgan liela, vismaz četrus metrus augsta un piecus sešus metrus plata. Ūdenslīdēji izpētīja visus kaktus. Ala bija tukša un neapdzīvota. Acīm redzot tikai sīko zivtiņu bari te mēdza patverties no jūras bangām un plēsoņām.

Piesardzīgi sperdami soļus, Zurita un Baltazars vir­zījās uz priekšu. Ala pamazām sašaurinājās. Piepeši Zurita pārsteigumā apstājās. Lukturis apgaismoja res­nas dzelzs restes, kas aizsprostoja ceļu.

Zurita negribēja ticēt savām acīm. Viņš saķēra stie­ņus un sāka tos raustīt, pūlēdamies atdarīt dzelzs aiz­sprostu. Taču restes nepadevās. Zurita pārliecinājās, ka tās stingri iekaltas alas aptēstajās sienās un ka tām ir viras un atslēga otrā pusē.

Tā bija jauna mīkla.

«Jūras velns» acīm redzot ir ne vien saprātīga, bet arī izcili apdāvināta būtne. Viņš pratis pieradināt del­fīnu, viņš pazīst metālu apstrādāšanu. Beidzot — viņš pratis radīt jūras dzīlēs stiprus dzelzs aizsprostus, kas apsargā viņa mājokli. Bet tas taču ir neticami! Viņš jau nevarēja kalt dzelzi zem ūdens! Tātad viņš vienmēr nedzīvo ūdenī vai vismaz krietnu laika sprīdi pavada uz sauszemes.

Zuritam deniņos tik stipri sita pulss, it kā rezer­vuārā trūktu skābekļa, kaut gan viņš bija pavadījis zem ūdens tikai dažas minūtes. Viņš pamāja Baltazaram, un abi pameta alu — te viņiem nebija vairs ko da­rīt — un pacēlās virs ūdens.

Araukāņi, kas ar nepacietību viņus gaidīja, ļoti no­priecājās, ieraudzījuši ūdenslīdējus sveikus un veselus.

Zurita, noņēmis skafandru un atvilcis elpu, jautāja:

—   Ko tu par to teiksi, Baltazar?

Araukānis noplātīja rokas:

—  Teikšu, ka mums vēl ilgi  vajadzēs te dirnēt. «Velns» laikam pārtiek no zivīm, un alā to bez skaita. Bads viņu no alas neizdzīs. Cits nekas neatliks kā uz­spridzināt alu ar dinamītu.

—   Bet vai tev neliekas, Baltazar, ka alai var būt di­vas izejas: viena no līča, bet otra no sauszemes?

— Par to neesmu domājis.

—   Tad padomā. Kā mums agrāk neienāca prātā izT lūkot apkārtni?

Nu viņi sāka pētīt piekrasti.

Staigājot pa piekrasti, Zurita drīz vien uzduras uz augstu, no baltiem akmeņiem mūrētu žogu, kas ietvēra prāvu zemes gabalu, ne mazāku par desmit hektāriem. Zurita apgāja mūrim apkārt. Viņš atrada tikai vienus vārtus no biezām dzelzs plāksnēm. Vārtos bija mazas dzelzs durtiņas ar «actiņu», kas no iekšpuses bija aiz­segta.

«īsts cietums vai cietoksnis!» Zurita nodomāja. «Dīvaini. Fermeri nemēdz celt tādus biezus un augstus mūrus. Zogā nav ne spraugas, ne plaisas, pa kuru va­rētu ieskatīties.»

Visapkārt neapdzīvota, mežonīga apkārtne: kailās, pelēkās klintis šur tur apaugušas ar dzelkšņainiem krūmiem un kaktusiem. Lejā līcis.

Zurita vairākas dienas noklejoja gar mūri un ilgi vēroja vārtus. Tie ne reizes neatvērās, neviens nenāca ārā un negāja iekšā; nebija dzirdama ne skaņa.

Atgriezies vakarā uz «Medūzas» klāja, Zurita pa­sauca Baltazaru:

—   Vai tu zini, kas dzīvo cietoksnī līča krastā?

—   Zinu, es iztaujāju indiāņus, kas strādā fermās. Tur dzīvo Salvators.