Cilvēks- amfībija

—    Es peldēju uz delfīna gar krastu un netālu no Buenosairesas ieraudzīju viņu pludmalē. Viņai zilas acis, bet mati zeltaini. Mani ieraudzījusi, viņa sabijās un aizbēga. Kāpēc man vajadzēja uzlikt brilles un uzvilkt cimdus? — Mirkli klusējis, jauneklis gluži klusi piemeti­nāja: — Reiz es izglābu kādu meiteni, kura slīka okeānā. Toreiz es neapskatījos, kāda viņa izskatās. Bet j^Jiu šī bija tā pati? Man liekas, ka ari tai bija zēltaini mati. Jā, jā… Es atceros… — Jauneklis apklusa, piegāja pie spoguļa un pirmo reizi mūžā aplūkoja pats sevi.

—    Un ko tad tu darījLpēc tam?

—    Es gaidīju, bet viņa neatgriezās. Kristo, vai viņa vairs nekad nenāks uz pludmali?

«Tas nav slikti, ka viņam iepatikusies meitene,» Kristo nodomāja. Līdz šim, lai kā viņš lielīja pilsētu, Kristo nekādi nebija varējis pierunāt Ihtiandru apmek­lēt Bucnosairesu, kur Zuritam būtu viegli notvert jaunekli.

—   Meitene var arī neatnākt uz pludmali, bet es tev palīdzēšu atrast viņu. Tu uzvilksi pilsētnieku drēbes un nāksi man līdzi uz pilsētu.

—    Un es viņu redzēšu? — Ihtiandrs iesaucās.

—    Tur ir daudz meiteņu. Varbūt ieraudzīsi arī to, kas sēdēja pludmalē.

—    Iesim tūliņ!

—   Nu ir par vēlu. Līdz pilsētai aiztikt kājām nav viegli.

—    Es peldēšu uz delfīna, bet tu iesi gar krastu.

—   Cik tu ātrs! — pasmaidīja Kristo. — Mēs dosi­mies abi rīt pašā ausmā. Tu izpeldēsi līcī, bet es tevi gai­dīšu krastā. Drēbes arī vēl jāsagādā. («Nakti es pagūšu satikties ar brāli,» Kristo nodomāja.) Tādat rīt agri.

PILSĒTĀ

Ihtiandrs izpeldēja no līča un iznāca krasta. Kristo jau gaidīja viņu ar baltu pilsētnieka uzvalku. Ihtiandrs paskatījās uz uzvalku ar tādu skatienu, it ka viņam būtu atnesuši čūskas ādu, un nopūzdamies sāka vilkt io mu­gurā. Acīm redzot viņam reti bija gadījies uzvilkt drē­bēs. Indiānis palīdzēja jauneklim sasiet kaklasaiti un, aplūkojis Ihtiandru, bija apmierināts ar viņa izskatu.

—    Iesim, — Kristo jautri sacīja.

Indiānis gribēja pārsteigt Ihtiandru un veda viņu pa galvenajām ielām — Alveāra avēniju, Vertisu, parā­dīja Viktorijas laukumu ar katedrāli un rātsnamu mauru stilā, Fuerto laukumu, Divdesmit piektā maija laukumu ar brīvības obelisku, apstādītu ar skaistiem kokiem, un prezidenta pili.

Taču Kristo maldījās. Troksnis, lielpilsētas kustība, putekļi, smacīgais gaiss, ļaužu drūzma galīgi apmulsi­nāja Ihtiandru. Viņš pūlējās saskatīt barā savu mei­teni, bieži tvēra Kristo aiz rokas un čukstēja:

—    Viņa! — bet tūliņ noprata, ka kļūdijies: — Nē, tā ir cita …

Pienāca pusdienas laiks. Svelme kļuva neizturama. Kristo ieteica iegriezties nelielā restorānā, pagrabā, pa­ēst brokastis. Tur bija vēss, bet trokšņaini un smacīgi. Netīri, slikti ģērbušies vīri smēķēja smirdīgus cigārus. Dūmos Ihtiandram bija grūti elpot, turklāt vīri skaļi strīdējās, kratot saburzītas avīzes un izkliedzot nesapro­tamus vārdus. Ihtiandrs izdzēra ļoti daudz auksta ūdens, bet pie ēdiena nepieskārās un teica:

—    Vieglāk uzmeklēt pazīstamu zivtiņu okeānā nekā cilvēku šai ļaužu virpulī. Jūsu pilsētas ir riebīgas. Te trūkst gaisa un nejauki smird. Man sāk durstīt sānos. Es gribu uz mājām, Kristo.

—    Labi, — Kristo piekrita. — Ieiesim tikai pie kāda mana drauga un tad tūliņ uz mājām.

—    Es negribu iet pie cilvēkiem.

—    Tas ir pa ceļam. Es ilgi nekavēšos.

Samaksājis Kristo ar Ihtiandru izgāja uz ielas. No­kāris galvu, smagi vilkdams elpu, Ihtiandrs sekoja Kristo garām baltiem namiem, garām dārziem ar kak- tušiem, olīvu un persiku kokiem. Indiānis veda jaunekli pie sava brāļa, kurš dzīvoja Jaunajā ostā.

Pie jūras Ihtiandrs kāri ieelpoja valgo gaisu. Viņam gribējās noraut drēbes un mesties jūrā.

—    Tūliņ būsim klāt, — Kristo viņu mierināja, ba­žīgi vērodams ceļabiedru.

Viņi šķērsoja dzelzceļa sliedes.

—    Esam jau klāt. Tepat ir, — Kristo sacīja, un viņi iegāja pustumšajā bodītē.

Kad Ihtiandra acis pierada pie krēslas, viņš izbrīnā sāka lūkoties apkārt. Veikals atgādināja kādu jūras dzīļu stūrīti. Plaukti un pat daļa grīdas bija piekrauti ar gliemežvākiem — sīkiem, prāviem, divviru un spirāl­veida gliemežnīcām. No griestiem nokarājās koraļļu vir­tenes, jūras zvaigznes, izbāztas jūras zivis, kaltēti krabj', ērmīgie jūras iemītnieki. Uz letes zem stikla atra­dās kārbiņās pērles. Vienā kārbiņā glabājās sārtās pēr­les — «eņģeļu āda», kā nirēji mēdza tās dēvēt. Ihtiandrs mazliet nomierinājās starp pazīstamiem priekšmetiem.

—   Atpūties, te ir dzestrs un kluss, — sacīja Kristo, atsēdinot jaunekli uz veca pīta krēsla.

—    Baltazar! Gutiēre! — indiānis sauca.

—   Vai tu tas esi, Kristo? — atsaucās balss otrā is­tabā. — Nāc šurp!

Kristo pieliecās, lai ieietu pa zemajām durvīm, kas veda otrā istabā.

Te bija Baltazara laboratorija. Te viņš atjaunoja ar vāju skābes šķīdinājumu pērļu krāsu, ko tās bija mit­rumā zaudējušas. Kristo cieši pievēra durvis. Vāja gaisma krita pa nelielu logu pie griestiem, apgaismojot pudelītes un stikla vanniņas uz vecā, nomelnējušā galda.

—    Labdien, brāl. Kur Gutiēre?