Cilvēks- amfībija

Ihtiandrs peldēja pāri šim zemūdens ezeram. Viuu pārsteidza dibena neparastā, gaišpelēkā krāsa. Ieuiris dziļāk un ielūkojies. Ihtiandrs nobrīnījās: zem viņa atra­dās īsta dažādu jūras dzīvnieku kapsēta — sākot no sī­kām zivtiņām līdz haizivīm un delfīniem. Tur bija ne­seni upuri. Taču ap tiem nečumēja, ka parasts, šikie plēsoņas — zivis un krabji. Viss bija nedzīvs un nekus­tīgs. Tikai šur tur no dibena cēlās augšup gāzes bur- buliši. Ihtiandrs peldēja pār ieplakas maiu. Nolaidās vēl zemāk un pēkšņi sajuta asas sāpes žaunās, elpas trūkumu, reiboni. Gandrīz vai samaņu zaudēdams, viņš nespēcīgi krita lejup un beidzot atslīga uz ieplakas ma­las. Deniņos sila, sirds dauzījās, acis aizsedza sarka­nīga migla. Un neviena. no kā gaidīt palīdzību.' Pēkšņi viņš pamanīja, ka blakus, krampjaini locīdamās, no­slīgst haizivs. Droši vien tā bija medījusi viņu, kamēr pati iekļuva šai drausmīgajā, indīgajā apakšūdens ezerā. Tās vēders un sāni cilājās un krita, mute bija vajā, baltās, slīpētās zobu plates atsegtas. Haizivs bei­dzās nost. Ihtiandrs nodrebēja. Sakodis žokļus, pūlēda­mies neievilkt ūdeni žaunās, Ihtiandrs četrrāpus izvil­kās no ezera ārā, tad piecēlās un gāja talak. Galva no­reiba, viņš atkal pakrita. Tad atstūinas ar kājām no

pelēkajiem akmeņiem, atvēzēja rokas, un nu jau bija metrus desmit no ezera malas…

Pabeidzis stāstu, Ihtiandrs piemetināja to, ko bija kādreiz dzirdējis no Salvatora:

—  Droši vien šai tep'.akā bija uzkrājušās kādas kai­tīgas gāzes — varbūt sērūdeņradis vai ogļskābais an- htdrids. Saproti, okeāna virsū šim gāzēm pievienojas skābeklis un tās nav nemaz jūtamas, bet pašā ledobē, knr gāzes izdalēs, tās ir stipri koncentrētas. Nu, bet ta­gad dod man brokastis — esmu izsalci3.

Uz ātru roku paēdis, Ihtiandrs uzlika brilles, uzvilka cimdus un devās āra.

—  Vai tu tikai tāpēc vien pārnāci? — Kristo jautāja, norādot uz brillēm. — Kāpēc tu negribi pateikt, kas tev kait?

Ihtiandra raksturā bija radusies jauna iezime: viņš bija tapis noslēgts.

—  Neprasi. Kristo, es pats nezinu, kas man kait. — Un jauneklis ātri izgāja no istabas.

MAZA ATRIEBĪBA

Negaidot sastapis zilacaino meiteni pērļu tirgotāja Bnllazara veikalā, Ihtiandrs tā samulsa, ka izskrēja un aizbēga uz jūru. Nu viņam gribējās no Jauna satikt mei­teni, liet viņš nezināja, kā to izdarīt. Visvienkāršāk būtu aicināt palīgā Kristo un iet kopā ar viņu uz pilsētu, taču Ihtiandram negribējās tikties ar meiteni Kristo klātbūtnē. Ik dienas jauneklis peldēja uz jūras krastu, kur pirmo reizi bija meiteni redzējis. Tur viņš sēdēja no rīta līdz vakaram, cerēdams meiteni ieraudzīt. Piepel­dējis pie krasta, viņš atbrīvojās no brillēm un cimdiem un pārģērbās baltajā uzvalkā, lai meiteni nenobiedētu. Ne- reti viņš te pavadīja augu dienu, nakti ienira jūrā, par- tikdams no zivīm un austerēm, iemiga nemierīgā miegā, bet agri no rīta, jau pirms sauleslēkta, atkul atradās savā sargposteni.

Kādu vakaru viņš iedrošinājās noiet līdz pērļu tir­gotājā veikalam. Durvis bija vaļā, uiz letes sēdēja ve­cais indiānis, meitenes nebija. Ihtiandrs atgriezās plud- mafē. Uz klinšainā krasta stāvēja meitene vieglā, baltā tērpā ar salmenīcu galvā. Ihtiandrs apstājiis, neiedro­šinādamies tuvoties. Meitene kādu gaidīja. Viņa nepa­cietīgi .staigāja šurpu turpu, laiku pa laikam palūkoda­mās uz ceļa pusi. Ihtiandru, kas bija piestājies pie klints izciļņa, viņa nepamanīja.

Bet tad meitene pamāja kādam ar roku. Ihtiandrs atskatījās un Ieraudzīja jaunu, staltu vīrieti platiem pleciem, kurš ātri steidzās šurp. Ihtiandrs vēl nekad ne­bija redzējis tik gaišus matus un acis kā šim nepazīsta­majam. Milzis piegāja pie meitenes un laipni sacīja, sniegdams viņai plato plaukstu:

—  Labvakar, Gutiēre!

—  Labvakar, Olsen!

Nepazīstamais cieši paspieda Gutiēres mazo rociņu.

ihtiandrs ar netīksmi paskatījās uz viņiem. Viņam kļuva skumji, un viņš gandrīz vai apraudājās.

—   Vai atnesi? — milzis jautāja, palūkodamies uz Gutiēres pērļu kaklarotu.

Viņa palocīja galvu.

—  Vai tēvs neuzzinās? — Olsens ievaicājās.

—   Nē, — meitene atbildēja. — Tās ir manas pašas pērles, ar tām es varu darīt, ko gribu.

Gutiēre un Olsens, klusu sarunādamies, pienāca pīe pašas kraujā krasta malas. Tad Gutiēre atraisīja pērļu kaklarotu, satvēra aiz viena gala un tīksminādamās sacīja:

—   Redzi, cik skaisti pērles viz rieta staros. Vem, Olsen…

Olsens jau pastiepa roku. te kaklarota izslīdēja no Gutiēres pirkstiem un iekrita jurā.

—  Ko es izdarīju! — meitene iesaucās.

Abi apbēdināti stāvēja krastā.

—  Varbūt to var izvilkt? — Olsens ierunājās.

—   Te ir loti dziļš, — Gutiēre atbildēja un piemeti­nāja: — Kāda nelaime, Olsen!

Ihtiandrs redzēja, ka meitene sarūgtināta. Viņš tū­liņ piemirsa, ka viņa gribējusi dāvāt pērles gaišmatai­najam milzim. Palikt vienaldzīgs pret viņas bēdām Ih­tiandrs nevarēja: viņš iznāca no klints aizsega un ap­ņēmīgi tuvojās Gutiērei.

Olsens sarauca pieri, bet Gutičre ziņkāri un pār­steigta pavērās Ihtiandra, jo pazina viņā to jaunekli, kas bija tik pēkšņi izskrējis no veikala.