Cilvēks- amfībija

Kādu vakaru Gutiēre pateica Ihtiandram, ka rīt ne- ieradīšoties.

—   Kāpēc? — viņš sadrūmis jautāja.

—   Es būšu aizņemta.

—   Ar ko?

—   Nevajag but tik ziņkārīgām, — meitene smaidī­dama atteica. — Nepavadiet mani, — viņa piebilda un

aizgāja.

Ihtiandrs ienira jura. Visu nakti viņš nogulēja uz apsūnojušiem akmeņiem. Viņam bija skumji. Rītausmā viņš peldēja uz māju pusi.

Netālu no līča viņš ieraudzīja, ka zvejnieki no laivām šauj uz delfīniem. Liels, lodes ievainots delfīns augstu palēcās virs ūdens un smagi atkrita atpakaļ.

—   Līdings! — Ihtiandrs šausmās nočukstēja.

Kāds zvejnieks jau bija ielēcis no laivas jūrā un gai­dīja, kad ievainotais dzīvnieks parādīsies virs ūdens. Taču delfīns iznira kādus simt metrus tālāk no ķērāja un, smagi atvilcis elpu, noslēpās atkal.

Zvejnieks ātri peldēja uz delfīna pusi. Ihtiandrs stei­dzās draugam palīgā. Skat, delfīns iznirst vēlreiz, un tūliņ zvejnieks sagrābj to aiz peldspuras un velk spēkus zaudējušo dzīvnieku uz laivas pusi.

Ihtiandrs, peldēdams zem ūdens, panāca zvejnieku un iekoda tam kājā. Zvejnieks, domādams, ka viņam uzbrukusi haizivs, sāka neganti spārdīties. Aizstāvēda­mies zvejnieks uz labu laimi iešņāpa ienaidniekam ar nazi, ko turēja otrā rokā. Naža šķēlums ķēra Ihtiandra kaklu, kas nebija aizsargāts ar zvīņām. Ihtiandrs pa­

laida vaļā zvejnieka kāju, un tas, cik jaudas, aizpeldēja uz laivu. Ihtiandrs un delfīns, abi ievainoti, devās uz lici. Jauneklis pavēlēja delfīnam sekot un ienira zemūdens alā. Ūdens te sniedzās alai tikai līdz pusei. Caur plaisām spiedās iekšā gaiss. Te delfīns varēja atpūsties drošībā. Ihtiandrs apskatīja viņa brūci. Tā nebija bīstama. Lode bija iestrēgusi tauku kārtā zem ādas. Ihtiandram izdevās izvilkt lodi ar pirkstiem. Delfīns pacietīgi panesa visu.

—   Sadzīs, — Ihtiandrs noteica, mīļi uzsizdams draugam uz muguras.

Nu bija laiks padomāt arī pašam par sevi. Ihtiandrs ālri izgāja cauri zemūdens tunelim, uzkāpa dārzā un iegāja baltajā namiņā.

Kristo pārbijās, ieraudzījis savu audzēkni ievainotu.

—   Kas tev notika?

—  Mani ievainoja zvejnieki, kad es aizstāvēju del­fīnu, — Ihtiandrs atbildēja, bet Kristo neticēja viņam.

—   Atkal biji pilsētā bez manis? — viņš ar aizdomām taujāja, pārsiedams brūci. Ihtiandrs klusēja.

—   Pacel savas zvīņas, — Kristo sacīja un atsedza Ihtiandra plecu. Uz pleca indiānis pamanīja iesarkanu plankumu. Tas nobiedēja Kristo.

—   Vai tev iesita ar airi? — viņš jautāja, aptaustī­dams plankumu. Tomēr satūkuma nebija. Acīm redzot tā bija dzimumzīme.

—   Nē, — Ihtiandrs atteica.

Jauneklis devās atpūsties, bet vecais indiānis at­spieda galvu rokās un iegrima domās. Tā viņš ilgi sē­dēja, tad piecēlās un pameta istabu.

Kristo ātri devās uz pilsētu, aizelsies iesteidzās Bal- tazara veikalā un, uzmetis aizdomu pilnu skatienu Gu- tiērei, kura sēdēja aiz letes, prasīja:

—   Vai tēvs mājās?

—   Tur, — meitene pameta ar galvu uz otras istabas pusi.

Kristo iegāja laboratorijā un cieši aizdarīja durvis. Viņš atrada brāli pie kolbām, skalojot pērles. Baltazars bija saērcināts tāpat kā pagājušo reizi.

—   Prātu var zaudēt ar jums, — Baltazars errojās. — Zurita sirdās, kāpēc vēl līdz šim neesi atvedis «jū­ras velnu», Gutiēre sazin kur klejo augas dienas. Par

Zuritu negrib ne dzirdēt. Daudzina tikai vienu: «Nē! Nē!» Bet Zurita saka: «Apnicis gaidīt! Ņemšu un aizve­dīšu ar varu. Paraudās un apmierināsies.» No viņa to var gaidīt.

Kristo noklausījās brā]a žēlabās un tad sacīja:

—   Klausies, es nevarēju atvest «jūras velnu» tāpēc, ka tas, tāpat kā Gutiēre, bieži aiziet no mājas uz vese­lām dienām bez manis. Nākt man līdzi uz pilsētu viņš negrib. Nemaz vairs neklausa mani. Nu gan doktors mani bārs, ka esmu viņu slikti uzraudzījis …

—   Tātad vajag viņu jo ātrāk sagūstīt vai nolaupīt. Tu aiziesi no Salvatora, iekams viņš būs atgrie­zies, un …

—   Pagaidi, Baltazar. Nepārtrauc mani, brāl. Ar Ihtiandru mums nevajag steigties.

—   Kāpēc nevajag?

Kristo nopūtās, it kā nespēdams uzreiz atklāt savu plānu.

—   Redzi… — viņš iesāka.

Tai pašā brīdī veikalā kāds ienāca, un viņi izdzirdēja Zuritas skaļo balsi.

—   Klāt ir! — nomurmināja Baltazars, iemezdams pērles vannā.

Zurita jau klaudzoši atrāva durvis un ienāca labo­ratorijā.

—   Ahā, abi brālīši kopā. Vai ilgi vēl vazāsiet mani aiz deguna? — viņš noprasīja, skatīdamies no Kristo uz Baltazaru.

Kristo piecēlās un ar laipnu smaidu atbildēja:

—   Es daru visu, ko varu. Pacietību! «Jūras velns» nav kaut kāda zivtiņa. Viņu nevar vienā rāvienā izvilkt no atvara. Vienreiz man izdevās atvest viņu uz šejieni, bet tad jūsu te nebija; «velns» apskatīja pilsētu, tā vi­ņam nepatika, un nu viņš vairs negrib nākt šurp.

—   Ja negrib, tad nevajag. Man apnicis gaidīt. Šo­nedēļ esmu nolēmis izdarīt divus darbus. Vai Salvators vel nav mājās?

—   Kuru katru dienu var būt.