Cilvēks- amfībija

Bet Ihtiandrs gāja vien tālāk, zemu nokāris galvu. Gutiēre panāca viņu. satvēra aiz rokas un ieskatījās viņa sejā. Pa jaunekja vaigiem plūda asaras. Viņš ag­rāk nekad nebija raudājis un tagad nesaprata, kāpēc priekšmeti kļuvuši miglaini un izplūduši, it kā viņš pel­dētu zem ūdens bez brillēm.

—  Piedodiet, es jūs apbēdināju, — meitene teica, sa­tverdama viņu aiz abām rokām.

ZURITA IR NEPACIETĪGS

Pēc šā notikuma Ihtiandrs ik vakarus atpeldēja pie krasta netālu no pilsētas, uzmeklēja klintīs noglabāto uzvalku, apģērbās un devās uz klinti, kur mēdza ieras­ties Gutiēre. Viņi staigāja pa pludmali, moži sarunāda­mies. Kas bija Gutiēres jaunais draugs? To viņa neva- rētu pateikt. Viņš nebija muļķis, bija asprātīgs, zināja daudz tāda, par ko Gutiērei nebija jausmas, un tai pašā laikā nesaprata tik vienkāršas lietas, ko zināja katrs pilsētas puika. Kā tas izskaidrojams? Ihtiandrs runāja par sevi nelabprāt. Stāstīt patiesību viņam negribējās. Meitene uzzināja tikai, ka Ihtiandrs ir ārsta, acīm re­dzot pārtikuša vīra dēls. Tas uzaudzinājis dēlu tālu no pilsētas un cilvēkiem un devis tam visai savdabīgu un vienpusīgu izglītību.

Dažreiz viņi ilgi kavējās krastā. Pie kājām šalca bangas. Mirgoja zvaigznes. Saruna apklusa. Ihtiandrs jutas laimīgs.

— Laiks iet, — meitene ieteicās.

Ihtiandrs negribīgi piecēlās, pavadīja Gutiēri līdz priekšpilsētai, tad aši atgriezās, nometa drēbes un pel­dēja uz mājām.

No rīta, pēc brokastīm, viņš paņēma lielu baltmaizes klaipu un devās uz līci. Nosēdies smiltīs zem ūdens, viņš sāka barot zivtiņas. Tās peldēja šurp, ielenca viņu kā spiets, šaudījās starp rokām un kāri tvēra izmirkušo maizi tieši no pirkstiem. Dažreiz lielās zivis ielauzās šai spietā un sāka tvarstīt mazās. Ihtiandrs cēlās kājās un aizdzina plēsoņas ar rokām, bet mazās zivtiņas slē­pās viņam aiz muguras.

Viņš sāka vākt pērles un krāva tās zemūdens alā. Viņš strādāja ar patiku un drīz vien bija savācis veselu kaudzi izlasītu pērļu.

Pats nezinādams, Ihtiandrs bija kļuvis par bagātāko cilvēku visā Argentīnā un varbūt pat visā Dienvidame­rika. Ja viņš būtu gribējis, viņš būtu kļuvis par bagā­tāko cilvēku visā pasaulē. Tomēr par bagātību viņš ne­domāja.

Tā aizritēja miera pilnas dienas. Ihtiandrs tikai skuma par to, ka Gutiēre dzīvo putekļainā, smacīgā,

no galvas līdz kājām, iekams tie vēl piegāja klāt piē krasta. Tāpēc viņš vienmēr paspēja aizpeldēt, iekams cilvēki viņu pamanīja.

Sie dīvainie ķermeņi ar četrām kājām bez galvas un galvas bez ķermeņiem tagad Ihtiandram likās nepatī­kami. Cilvēki… Viņi tik skaļi trokšņo, smēķē briesmī­gus cigārus, viņiem nejauka smaka. Nē, pie delfīniem labāk — tie ir tīri un līksmi. Ihtiandrs pasmaidīja, viņš atcerējās, kā reiz bija padzēries delfīna pienu.

Tālu dienvidos ir neliels līcis. Smailās zemūdens klintis un smilšu sēre aizsprosto kuģiem pieeju no jūras. Krasts tur klinšains un kraujš. So līci neapmeklē ne zvejnieki, ne pērļu meklētāji. Paseklo dibenu sedz biezs augu paklājs. Siltajā ūdenī daudz zivju. Te vairākus gadus no vietas mēdza atpeldēt delfīnu mātīte, un te, šai siltajā līcī, viņai piedzima bērni — divi, četri, daž­reiz pat seši. Ihtiandru ļoti uzjautrināja mazie delfīni, un viņš stundām vēroja tos, nekustīgi noslēpies augos. Delfīnēni te smieklīgi kūleņoja virs ūdens, te zīda māti, stumdami ar purniņiem cits citu nost. Ihtiandrs sāka uzmanīgi pieradināt tos: ķēra zivtiņas un mieloja mazos delfīnus. Pamazām tiklab māte, kā mazuļi pierada pie Ihtiandra. Viņš jau draiskuļojās kopā ar mazuļiem, tvarstīja tos, meta gaisā, burzīja, plucināja. Viņiem, re­dzams, tas patika — viņi neatkāpās no tā ne soli un katrreiz barā traucās pretī, kad viņš parādījās līcī ar dāvanām — garšīgām zivtiņām vai vēl gardākiem ma­ziem, maigiem astoņkājiem.

Reiz, kad pazīstamajai delfīnu mātītei piedzima bērni un tie bija pavisam vēl mazi zīdaiņi, — viņi neko citu neēda, tikai pārtika no mātes piena, — Ihtiandram ienāca prātā pašam nogaršot delfīna pienu.

Viņš nemanīts pielavījās pie delfīnu mātes, sa­tvēra to un sāka zīst pienu. Delfīniete nebija gaidījusi tādu uzbrukumu un šausmās drāzās ārā no līča. Ih­tiandrs tūliņ palaida vaļā pārbiedēto dzīvnieku. Pienam bija stipra zivju piegarša.

Pārbiedētā māte, atbrīvojusies no negaidītā zīdaiņa, iespruka kaut kur dziļumā, mazuļi apjuka un sāka šau­dīties uz visām pusēm. Ilgi dzenāja Ihtiandrs muļķa trokšņainā pilsētā. Ja ari viņa varētu dzīvot zem ūdens, tālu projām no trokšņa un cilvēkiem! Cik tas būtu labi! Viņš parādītu meitenei jaunu, nezināmu pasauli, zem­ūdens tīrumu skaistos ziedus. Bet Gutiēre nevar dzīvot zem ūdens, un viņš nevar dzīvot virs zemes. Viņš jau tā pavada pārāk daudz laika gaisā. Tas nepaliek bez se­kām: aizvien biežāk un stiprāk sāp sāni tobrīd, kad viņš sēž ar meiteni krastā. Tomēr, pat ja sāpes kļūst necieša- šamas, viņš neatstāj meiteni, iekams tā neiet projām pati. Un vēl kaut kas dara Ihtiandram raizes: par ko Gu­tiēre runāja ar gaišmataino milzi? Ihtiandrs ikreiz dzi­ras vaicāt to Gutiērei, bet baidās meiteni apvainot.