Cilvēks- amfībija

—   Saņem savu meitu. Un pateicies man. Es viņu izglābu; viņa grasījās lēkt jūrā pakaļ jaunam patīkama izskata cilvēkam. Nu jau otro reizi es izglābju tavai meitai dzīvību, bet viņa vēl joprojām ir tik atskabar- gaina pret mani. Nu, drīz šai tiepībai pienāks gals. — Viņš skaļi iesmējās. — Es atjāšu pec stundas. Atceries mūsu norunu!

Baltazars, pazemīgi klanīdamies, saņēma no Pedro rokām savu meitu.

Jātnieks iespieda zirgam piešus sānos un aizlēkšoja.

Tēvs un meita iegāja veikalā. Gutiēre bez spēka at­slīga krēslā un aizsedza seju ar rokām.

Baltazars aizvēra durvis, un, staigājot pa veikalu, sāka par kaut ko satraukti un dedzīgi runāt. Tomēr ne­viens viņā neklausījās. Ar tādiem pašiem panākumiem Baltazars būtu varējis griezties pie sakaltētajiem krab­jiem un jūras ķīšiem, kas gulēja plauktos.

«Viņš ielēcu jūrā,» meitene domāja, atcerēdamās Ih­tiandra seju. «Nelaimīgais! Vispirms Olsens, tad šī ne­jēdzīgā sastapšanās ar Zuritu. Kā viņš iedrīkstējās no­saukt mani par līgavu? Nu viss pagalam …»

Gutiēre raudāja. Viņai bija žēl Ihtiandra. Vienkāršs, kautrs — vai tad viņu varēja salidzinat ar Buenosairesas tukšprātīgajiem, uzpūtīgajiem jaunekļiem?

«Ko lai daru?» viņa domāja. «Mesties jūrā kā Ihti­andram? Darīt sev galu?»

Bet Baltazars runāja vienā laidā:

—   Vai tu saproti, Gutiēre? Tas taču ir pilnīgs ban­krots. Viss, ko tu redzi mūsu veikalā, pieder Zuritam. Manu preču te nesanāks pat ne desmitā daļa. Visas pēr­les mēs saņemam komisijā no Zuritas. Un, ja tu vēlreiz atraidīsi viņu, viņš atņems preces un neielaidīsies ar mani nekādās darīšanās. Tā taču ir izputēšana! Pilnīga izputēšana! Nu, esi prātīga, pažēlo savu veco tēvu.

—   Pabeidz vien: «Un ej pie viņa par sievu!» Nē! — Gutiēre skarbi atcirta.

—   Pie velna! — iebrēcās satracinātais Baltazars. — Ja tā, tad. . . tad … nu, gan pats Zurita tiks ar tevi galā! — Un vecais indiānis ieskrēja laboratorijā, visā spēkā aizsizdams durvis.

KAUJA AR ASTOŅKĀJIEM

Ihtiandrs, ielēcis jūrā, aizmirsa uz brīdi visas savas sauszemes likstas. Pēc tveicīgās un smacīgās zemes ūdens dzestrums viņu nomierināja un atspirdzināja. Durstošās sāpes mitējās. Viņš elpoja dziļi un vienmē­rīgi. Viņam bija vajadzīga pilnīga atpūta, un viņš centās nedomāt par to, kas bija noticis zemes virsū.

Ihtiandrs alka strādāt, kustēties. Bet pie kā ķerties? Viņam patika tumšās naktīs mesties no augstas klints ūdenī tā, lai uzreiz sasniegtu dibenu. Bet tagad bija dienvidus un jūrā šaudījās zvejnieku laivu melnie dibeni.

«Lūk, ko es izdarīšu — es savedīšu kārtībā alu,» Ih­tiandrs nolēma.

Līča kraujajā klintī atradās ala ar lielu arku, no kuras pavērās skaists skats uz zemūdens līdzenumu, kas slīpi nolaidās jūrā. Ihtiandram s.u bija iepatikusies šī ala. Taču, iekams te apmetās, vajadzēja to iztīrīt no sensenajiem iemītniekiem — neskaitāmajām astoņkāju ģimenēm.

Ihtiandrs uzlika brilles, apbruņojās ar garu, mazliet izliektu, asu dunci un drosmīgi peldēja uz alu. Ieiet alā bija diezgan bīstami, un Ihtiandrs nolēma izaicināt ienaidniekus ārā. Pie nogrimušas laivas viņš sen jau bija pamanījis garu žebērkli. Viņš paņēma to un, nostā­jies pie alas ieejas, sāka ar žebērkli bikstīt pa alu. Astoņkāji, neapmierināti ar sveša radījuma ielaušanos, sāka kustēties. Gar arkas malām parādījās gari, līku­moti taustekļi. Tie piesardzīgi tuvojās žebērklim. Ihti­andrs atrāva žebērkli, iekams tie paguva pieskarties. Šāda rotaļa turpinājās vairākas minūtes. Nu jau desmi­tiem taustekļu kā daudzinātās Gorgonas mati sāka lo­cīties ap arku. Beidzot vecs, liels astoņkājis, zaudējis, pacietību, nolēma izrēķināties ar pārdrošo iebrucēju. Viņš izlīda no plaisas, draudīgi kustinādams taustekļus, un lēni peldēja uz Ihtiandra pusi, ik mirkli mainīdams krāsu, lai iebiedētu ienaidnieku. Ihtiandrs atpeldēja ga­baliņu nost, nometa žebērkli un sagatavojās uz cīņu. Jauneklis zināja, cik grūti cīnīties cilvēkam ar divām rokām, ja viņa ienaidniekam ir astoņas garas kājas. Ne­paspēj nocirst vienu, kad jau septiņas pārējās saķer un apvij uzbrucēja rokas. Un jauneklis centās virzīt sava naža triecienu tā, lai tas ķertu astoņkāja ķermeni. Pie­laidis briesmoni tik tuvu, ka tā taustekļu gali jau skā­rās klāt, Ihtiandrs negaidot metās uz priekšu, pašā šau­dīgo taustekļu mudžeklī pie astoņkāja galvas.

šis negaidītais paņēmiens vienmēr pārsteidza astoņ- kājus. Pagāja vismaz četras sekundes, iekams dzīvnieks paspēja atraut atpakaļ taustekļu galus un apvīt ienaid­nieku. Tikmēr Ihtiandrs paspēja ar ātru un nekļūdīgu triecienu pāršķelt astoņkāja ķermeni, ķert sirdi un pārgriezt kustību nervus. Milzīgie taustekļi, kas jau bija apvijusies ap viņa augumu, pēkšņi nedzīvi atlaidās un ļengani nošļuka lejup.

—   Viens beigts!