Cilvēks- amfībija

—   Ja, viņa ir Pedro Zuritas sieva.

—   Bet viņa taču… Man liekas, viņa mīlēja mani,— Ihtiandrs klusu čukstēja.

Olsens uzmeta viņam līdzjūtīgu skatienu, aizsmē­ķēja īsu pīpiti un teica:

—   Jā, man arī šķiet, ka viņa mīlēja jūs. Bet jūs vi­ņas acu priekšā ielēcāt jūrā un noslīkāt — vismaz viņa tā domāja.

Ihtiandrs izbrīnījies pavērā-s Olsenā. Jauneklis ne­kad nebija teicis Gutiērei, ka var uzturēties zem ūdens. Viņam ne prātā nebija nācis, ka meitene viņa lēcienu no klints jūrā var uztvert kā pašnāvību.

—   Pagājušo nakti es sastapu Gutiēri, — Olsens tur­pināja. — Jūsu bojā eja viņu ārkārtīgi sarūgtinājusi. «Es esmu vainīga Ihtiandra nāvē,» — tā viņa man sacīja.

—   Bet kāpēc tad viņa tik ātri apprecēja citu? Viņa taču… es izglābu viņai dzīvību. Jā, jā! Man sen šķita, ka Gutiēre atgādina to meiteni, kas tikko nenoslīka okeānā. Es viņu iznesu krastā un pats noslēpos klintīs. Un tad ieradās tas melnīgsnējais — es viņu uzreiz pa­zinu — un apgalvoja, ka viņš izglābis Gutiēri.

—   Gutiēre man kādreiz stāstīja par to, — Olsens sacīja. — Viņa tā arī netika pie skaidrības, kas īsti viņu izglābis — Zurita vai tā dīvainā būtne, kas pazibējusi acu priekšā, kad viņa nākusi pie samaņas. Kāpēc jūs pats nepateicāt viņai, ka esat viņu izglābis?

—   Pašam par to nebija ērti runāt. Turklāt es nebiju skaidri pārliecināts, ka tā ir Gutiēre, kamēr nedabūju redzēt Zuritu. Bet kā viņa varēja piekrist precībām? — Ihtiandrs nemitējās sūroties.

—    Kā tas notika, to es pats nesaprotu, — Olsens lēni atteica.

—   Pastāstiet visu, ko jūs zināt, — Ihtiandrs lūdza.

—   Es strādāju pogu fabrikā par gliemežnīcu pie­ņēmēju. Tur es iepazinos ar Gutiēri. Viņa nesa šurp gliemežnīcas, — tēvs sūtīja viņu, kad bija aizņemts. Mēs iepazināmies, iedraudzējāmies. Dažreiz satikāmies ostā, pastaigājamies pa pludmali. Viņa stāstīja man par savām bēdām: pēc viņas precot bāgāts spānietis.

—   Tas pats? Zurita?

—   Jā, Zurita. Gutiēres tēvs, indiānis Baltazars, ļoti gribēja šīs laulības un visādi centās pierunāt meitu nenoraidīt tik lielisku līgavaini.

—    Kas viņš par lielisku? Vecs, pretīgs, smird pēc tabakas, — Ihtiandrs nevarēja novaldīties.

—    Baltazaram Zurita ir visai vēlams znots. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Baltazars ir Zuritam prāvu summu pa­rādā. Zurita varētu izputināt Baltazaru, ja Gutiēre at­raidītu precinieku. Varat iedomāties, kā meitenei klājās. No vienas puses — precinieka uzbāzīgā lakstošanās, no otras — tēva mūžīgie pārmetumi, bārieni, draudi…

—    Kāpēc Gutiēre neaizdzina Zuritu? Kāpēc jūs, tādi liels un stiprs, nepiekāvāt šo Zuritu?

Olsens pārsteigts pasmaidīja: Ihtiandrs nav muļķis, tomēr jautā tik dīvaini. Kur viņš audzis un skolojies?

—    To nevar tik vienkārši izdarīt, kā jums liekas, — Olsens atbildēja. — Zuritu un Baltazaru aizstāvētu li kums, policija, tiesa. — Bija redzams, ka Ihtiandrs neko nesaprot. — Vārdu sakot, tur neko nevarēja līdzēt.

—   Nu, tad kāpēc viņa nebēga projām?

—   Aizbēgt būtu vieglāk, un viņa domāja to darīt. Es apsolījos viņai palīdzēt. Es pats jau sen dzīros

braukt projām no Buenosairesas uz Ziemeļameriku un uzaicināt Gutiēri braukt man līdzi.

—   Jūs gribējāt tur viņu apprecēt?

—   Esat gan jūs neatlaidīgs! — 01sens_ atkal pa­smaidīja. — Es jau jums sacīju, ka mēs bijām draugi. Kas varēja notikt tālāk, to es nezinu ..,

—   Kāpēc tad jūs neaizbraucāt?

—   Mums nebija naudas braucienam.

—   Vai brauciens ar «Horoksu» maksā tik dārgi?

—   Ar «Horoksu»! Ar «Horoksu» var braukt tikai mil­jonāri. Vai tad jūs no mēness esat nokritis, vai, Ihtiandr?

Ihtiandrs apjuka-, nosarka un apņēmās vairs neko tādu nejautāt, kas ļautu Olsenam noprast, ka viņš ne­zina pašas vienkāršākās lietas.

—   Mums nepietika naudas, lai aizbrauktu paras­tajā pasažieru tvaikonī. Arī pēc aizbraukšanas uz tu­rieni bija gaidāmi izdevumi. Darbs nemētājas uz ielas.

Ihtiandrs atkal gribēja ko jautāt, bet novaldījās.

—   Un tad Gutiēre nolēma pārdot savu pērļu kakla­rotu.

—   Būtu es to zinājis! — Ihtiandrs iesaucās, atce­rēdamies savas zemūdens bagātības.

—   Ko zinājis?

—   Ak, tāpat vien … Turpiniet, Olsen.

—   Viss jau bija sagatavots bēgšanai.

—   Bet es … Kā tad tā? Piedodiet… Tātad viņa bija nolēmusi pamest arī mani?

—   Tas viss sākās, kad jūs vēl nebijāt pazīstami. Un pēc tam, cik man zināms, viņa gribēja jūs brīdināt. Varbūt uzaicināt jūs braukt reizē ar viņu. Galu galā viņa taču varēja atrakstīt jums no ceļa, ja nebūtu šeit izdevies aprunāties par bēgšanu.

—   Bet kāpēc ar jums, ne ar mani? Ar jums apsprie­žas, ar jums dziras braukt!

—   Es viņu pazīstu vairāk par gadu, bet jūs…

—   Runājiet, runājiet, nepievērsiet uzmanības ma­niem vārdiem.