Cilvēks- amfībija

Tomēr gulēt neizdevās. Drīz vien viņš juta, ka tu­vojas liels tvaikonis. Ihtiandrs atvēra acis un ierau­dzīja signālugunis. Tvaikonis nāca pret straumi. Jau­neklis aši piecēlās un dzīrās pieķerties pie ķīļa. Taču tā bija motorlaiva ar pilnīgi gludu apakšu. Ihtiandrs, vel­tīgi pūlēdamies kaut kur pieķerties, gandrīz vai pakļuva zem skrūves.

Vairaki tvaikoņi devās lejup pa straumi, kamēr bei­dzot Ihtiandram izdevās pieķerties pie pasažieru tvai­koņa, kas brauca augšup pa upi.

Tā Ihtiandrs nokļuva līdz Parānas pilsētai. Pirmā ceļojuma daļa bija beigusies. Taču palika pati grū­tākā — ceļojums pa sauszemi.

Agri no rīta Ihtiandrs izpeldēja 410 pilsētas trokšņai­nās ostas uz neapdzīvotu vietu, piesardzīgi palūkojās visapkārt un izkāpa krastā. Viņš noņēma brilles un cim­dus, ieraka tos piekrastes smiltīs, izžāvēja saulē uz­valku un apģērbās. Saburzītajās drēbēs viņš izskatījās pēc klaidoņa, bet par to viņš nedomāja.

Ihtiandrs soļoja līdztekus labajam krastam, kā Ol­sens bija norādījis, iztaujādams ceļā zvejniekus, kur at­rodas Pedro Zuritas hasienda «Doloresa».

Zvejnieki ar aizdomām noskatījās uz viņu un nolie­dzoši kratīja galvu. Tā pagāja stunda pēc stundas, tveice aizvien pastiprinājās, bet meklēšanai nebija ne­kādu panākumu. Zemes virsū Ihtiandrs nepavisam ne­prata atrast ceļu svešā apvidū. Svelme viņu nogurdi­nāja, galva reiba, un viņš nespēja neko lāgā aptvert.

Lai atspirdzinātos, Ihtiandrs vairākas reizes izģēr­bās un ienira ūdenī.

Beidzot ap pulksten četriem pēc pusdienas viņam palaimējās sastapt vecu zemnieku, pēc izskata algādzi. Noklausījies Ihtiandrā, vecais palocīja galvu un teica:

—   Ej tāpat vien uz priekšu, cauri tīrumiem. Nonāksi līdz lielam dīķim, pāriesi pāri tiltiņam, uzkāpsi pakal- niņā, un turpat būs tava ūsainā donna Doloresa.

—   Kāpēc ūsainā? «Doloresa» taču ir hasienda.

—   Pareizi, bet veco hasiendas saimnieci arī sauc par Doloresu. Doloresa ir Pedro Zuritas māte. Resna, ūsaina vecene^ Nedomā nolīgt pie viņas darbā — dzīvu zemē iedzīs. īsta ragana. Stāsta, ka Zurita pārvedis jaunu sievu. Tai nu dzīves nebūs, vīramāte nories, — valodīgais vīrs stāstīja.

«Viņš runā par Gutiēri,» Ihtiandrs noprata.

—   Vai vēl tālu? — viņš jautāja.

—  Vakarā būsi klāt, — vecais atbildēja, pamezdams skatienu uz sauli.

Pateicies vecajam, Ihtiandrs sāka ātri solot pa ceļu garām kviešu un kukurūzas laukiem. No ātrā gājiena viņš sāka nogurt. Ce|š stiepās kā bezgalīga, balta lente. Kviešu laukus nomainīja ganības ar garu, leknu zāli; tanīs ganījās aitu bari.

Ihtiandram zuda spēki, pieauga skaudrās sāpes sā­nos. Mocīja slāpes. Tuvumā ne lāses ūdens. «Bijis nu ātrāk dīķis!» viņš domaja. Viņa vaigi un acis bija iekri­tušas, viņš smagi elpoja. Gribējās ēst. Bet kur te ņemt ko ēdamu? Tālu pļavā ganījās aitu bars, ko sargāja gans un suņi. Pāri mūra žogam nokarājās persiku un apelsīnu zari ar nobriedušiem augļiem. Te nav tas, kas okeānā. Te viss svešs, viss sadalīts, viss norobežots, viss apsargāts. Tikai putni ir brīvi, nepieder nevienam, tie laidelējas un klaigā virs ceļa. Bet tos nevar noķert. Un vai drīkst vispār tos ķert? Iespējams, ka arī tie kā­dam pieder. Te viegli nomirt aiz bada un slāpēm starp šiem baseiniem, dārziem un ganāmpulkiem.

Pretī Ihtiandram nāca resns vīrs, rokas salicis uz muguras, baltā formas tērpā ar spožām pogām, baltu cepuri galvā, ar revolvera maksti pie jostas.

—  Sakiet, — vai tālu vēl līdz hasiendai «Doloresa»? — jautāja Ihtiandrs.

Resnais vīrs ar aizdomām vēroja Ihtiandru.

—   Kas tev tur vajadzīgs? No kurienes tu nāc?

—   No Buenosairesas.

Cilvēks formas tērpā sāka ausīties.

—   Man te kāds jāsatiek, — Ihtiandrs piebilda.

—   Izstiep rokas, — resnais vīrs pavēlēja.

Tas pārsteidza Ihtiandru, bet, nedomādams neko |aunu, viņš paklausīja. Resnais izvilka no kabatas «rokassprādzes» (roku važas) un zibenīgi saslēdza Ih­tiandram rokas.

—  Tas bija labs tvēriens, — vīrs ar spožajām pogām nomurmināja un, piegrūdis Ihtiandram pie sāniem, uz­sauca:

—   Ej! Es tevi aizvedīšu uz «Doloresu».

—   Kāpēc jūs mani saslēdzāt? — Ihtiandrs neiz­pratnē vaicāja, cilādams rokas un pētīdams «rokas­sprādzes».

—   Nepļāpā tukšu! — bargi uzbrēca resnis. — Nu, pieliec soli!

Ihtiandrs, nokāris galvu, steberēja pa ceļu uz priekšu. Labi vēl, ka viņam nelika iet atpakaļ. Jauneklis nesaprata, kas ar viņu notiek. Viņš nezināja, ka pagā­jušo nakti tuvīnajā fermā izdarīta slepkavība un laupī­šana un tagad policija meklē noziedzniekus. Viņam arī neienāca prātā, ka savā saburzītajā uzvalkā izskatās vi­sai aizdomīgs. Ihtiandra nenoteiktā atbilde par gājiena mērķi galīgi izšķīra viņa likteni.

Policists arestēja Ihtiandru un tagad veda uz tuvāko ciematu, lai nosūtītu uz Parānas cietumu.

Ihtiandrs saprata tikai vienu: viņam laupīta brīvība, un ceļojumam radies nepatīkams kavēklis. Viņš nolēma pie pirmās izdevības atgūt brīvību par katru cenu.

Resnais policists, apmierināts ar veiksmi, iesmēķēja garu cigāru. Viņš soļoja aiz Ihtiandra, apveltīdams to ar dūmu mutuļiem. Ihtiandrs slāpa vai nost.