Cilvēks- amfībija

Bailīgi ielūkodamās zaļganajā ūdenī, viņa domāja, vai tikai šai dīķī nav paslēptas nozieguma pēdas. No zaļganā ūdens viņā vērās Ihtiandra seja. Deniņos āda bija pāršķelta. Sejā izpaudās ciešanas un reizē prieks.

Gutiēre lūkojās, acu nenolaizdama, noslīkušā Ihti­andra sejā. Vai viņa patiešām zaudējusi prātu?

Gutiēre gribēja bēgt, taču nespēja atraut acu no slīkoņa.

Bet Ihtiandra seja lēnām pacēlās virs ūdens. Tā jau parādījās virs līmeņa, sašūpojot rāmo ūdeni. Ihtiandrs izstiepa pretī Gutiērei saslēgtās rokas un ar bālu smaidu sacīja, pirmo reizi uzrunādams viņu ar «tu»:

—   Gutiēre! Mana dārgā! Beidzot es esmu pie tevis, Gutiēre… — viņš nepabeidza, jo Gutiēre saķēra galvu un bailēs iekliedzās:

—   Pazūdi! Izgaisti, nelaimīgais rēgs! Es taču zinu, ka tu esi miris. Kāpēc tu man parādies?

—   Nē, nē, Gutiēre, es neesmu miris, — rēgs steigšus attrauca, — es nenoslīku. Piedod man … es tev no­slēpu … Pats nezinu, kāpēc tā darīju… Neej projām, uzklausi mani. Es esmu dzīvs — pieskaries pie manām rokām…

Jauneklis stiepa viņai pretī saslēgtās rokas. Gutiēre stingi raudzījās viņā.

—   Nebaidies, es patiešām esmu dzīvs… Es varu dzīvot zem ūdens. Es neesmu tāds kā citi cilvēki. Es viens varu dzīvot zem ūdens. Es toreiz nenoslīku, kad ielēcu jūrā. Es ielēcu tāpēc, ka man bija grūti elpot uz sauszemes.

Ihtiandrs sagrīļojās un turpināja tikpat steidzīgi un nesakarīgi:

—   Es tevi meklēju, Gutiēre. Šonakt tavs vīrs iesita man pa galvu, kad es piegāju pie tava loga, un iemeta mani dīķī. Ūdenī es atžilbu. Man izdevās atraisīt maisu ar akmeņiem, bet to, — Ihtiandrs norādīja uz važām, — es nepratu noņemt.

Gutiēre sāka ticēt, ka viņas priekšā nav rēgs, bet dzīvs cilvēks.

—   Bet kāpēc jums saslēgtas rokas?

—   To es tev vēlāk pastāstīšu… Bēgsim projām, Gutiēre. Mēs paslēpsimies pie mana tēva, tur mūs ne­viens neatradīs … Un mēs dzīvosim kopā. Nu, ņem taču mani aiz rokas, Gutiēre… Olsens sacīja, ka mani sau­cot par «jūras velnu», bet es tomēr esmu cilvēks. Kā­pēc tu baidies no manis?

Ihtiandrs iznāca no dīķa, viss vienā dumbrā. Viņš nespēkā noslīga zālē. Gutiēre- noliecās pie viņa un beidzot satvēra viņa roku.

—   Manu nabaga zēn, — viņa sacīja.

—   Kāda patīkama sastapšanās! — atskanēja zob­galīga balss.

Viņi atskatījās un ieraudzīja Zuritu.

Zurita, tāpat kā Gutiēre, nebija varējis šonakt iemigt. Viņš, izdzirdis Gutiēres iekliegšanos, bija iznācis dārzā un noklausījies visu sarunu. Kad Pedro uzzināja, ka viņa priekšā «jūras velns», kuru viņš tik ilgi un nesek­mīgi medījis, viņš nopriecājās un tūliņ nolēma aizvest Ihtiandru uz «Medūzu». Taču apsvēris viņš nolēma rī­koties citādi.

—   Jums, Ihtiandr, neizdosies aizvest Gutiēri pie doktora Salvatora, jo Gutiēre ir mana sieva. Un diezin vai jūs pats atgriezīsieties pie sava tēva. Jūs meklē po­licija.

—   Bet es neko neesmu darījis! — Ihtiandrs izsaucās.

—   Nevainīgus cilvēkus policija neizrotā ar šādām «rokassprādzēm». Un, ja jūs esat nokļuvis manās rokās, tad mans pienākums nodot jūs policijai.

—   Vai tiešām jūs to darīsiet? — Gutiēre sašutumā iesaucās.

—   Tā tikai vēl trūka, lai viņš palaistu brīvā ka- tordzniekus! — sarunā iejaucās pienākusī Doloresa. — Un vēl par ko? Par to, ka šis slepkavnieks glūn zem svešiem logiem un grib nolaupīt citu sievas?

Gutiēre piegāja pie vīra, saņēma viņu aiz rokas un mīļi lūdza:

—   Atlaidiet viņu. Es jūs lūdzu. Es neesmu vainīga jusu priekšā …

Doloresa, sabijusies, ka dēls varētu piekāpties, sāka vēcināt rokas un saukt:

—   Neklausies, Pedro!

—  Ja sieviete lūdz, tad es esmu bezspēcīgs, — Zu­rita galanti atbildēja. — Es piekritu.

—   Vēl nav lāgā paspējis apprecēties, kad jau no­kļuvis zem sievas tupeles, — vecene kurnēja.

—   Pagaidi, māt. Mes pārvīlēsim jūsu dzelžus, jau­nais cilvēk, pārģērbsim jūs pieklājīgākās drēbēs un no­gādāsim uz «Medūzu». Riodelaplatā jūs varēsiet mes­ties pār bortu un peldēt, uz kurieni gribat. Bet es at­brīvošu jūs tikai ar vienu noteikumu: jums jaaizmirst Gutiēre. Un tevi, Gutiere, es ņemšu līdzi. Tā būs drošāk.

—   Jūs esat labaks, nekā es domāju, — Gutiēre iz­justi noteica.

Zurita pašapmierināts uzgrieza ūsas un palocījās pret sievu.

Doloresa labi pazina savu dēlu, — viņa ātri noprata, ka tam kāda viltība prātā. Bet, lai atbalstītu dēla spēli, viņa izgudrēm pikti norūca:

—   Apburusi tevi, vai? Sēdi nu zem tupeles!

PILNU GAITU!

—   Rīt pārbrauc Salvators. Drudzis mani aizkavēja, bet mums abiem par daudz ko jaaprunajas, — Kristo sacīja Baltazaram. Viņi sēdēja Baltazara veikalā. — Klausies, brāl, klausies uzmanīgi un nepārtrauc mani, lai es neaizmirstu, par ko man jāstāsta.

Kristo mirkli klusēja, sakopodams domas, un tad turpināja:

—   Mēs abi esam daudz pūlējušies Zuritas labā. Viņš ir daudz bagātāks par mums, bet grib būt bagātāks par sevi. Viņš grib noķert «jūras velnu»…

Baltazars sakustējās.

—   Klusu, brāl, klusu, citādi es aizmirsīšu, ko gri­bēju teikt. Zurita grib, lai «jūras velns» vergotu viņam. Bet vai tu zini, kas ir «jūras velns»? Tas ir dārgums.