Cilvēks- amfībija

—   Iegaumē: rit pirms saules lēkta tev jābūt krastā. Sēdi un neej projām, kaut tev vajadzētu gaidīt līdz pa­šam vakaram.

Kristo steidzās uz mājām. Viņš visu nakti bija do­mājis par sastapšanos ar Salvatoru. Vajadzēja sevi at­taisnot Salvatora acīs.

Salvators atbrauca rīta agrumā. Kristo ar sarūgti­nātu un padevīgu seju sacīja, apsveicinājies ar doktoru

—   Mums notikusi nelaime… Es daudzkārt brīdi­nāju Ihtiandru, lai viņš nepeld pa līci…

—   Kas viņam noticis? — Salvators nepacietīgi pār­trauca.

—   Viņu nolaupījuši un aizveduši ar šoneri… Es…

Salvators saspieda Kristo plecu kā knaiblēs un cieši

ielūkojās viņam acīs. Tas ilga vienu mirkli, bet Kristo nevi|us pārmainījās sejā no šā pārbaudošā skatiena. Salvators sadrūma, kaut ko nomurmināja un, atlaidis Kristo plecu, aši noteica:

—   Par to tu man vēlāk sīki izstāstīsi.

Salvators pasauca nēģeri, pateica tam dažus vārdus

Kristo nesaprotamā valodā un, pagriezies pret indiāni", pavēloši uzsauca:

—   Nāc man līdzi!

Ne atpūties, ne pārģērbies pēc ceļa, Salvators iz­gāja no mājas un strauji devās dārzā. Kristo tikko spēja izsoļot viņam līdzi. Pie trešās sienas viņus panāca divi nēģeri.

—   Es sargāju Ihtiandru kā uzticams suns, — Kristo runāja, aizelsdamies no ātrā gājiena. — Es neatkāpos no viņa ne soli… — Tomēr Salvators neklausījās. Dok­tors jau stāvēja pie baseina un nepacietīgi sita ar kāju, kamēr ūdens iztecēja slūžās, kas atvērās baseinā.

—   Nāc man līdzi, — Salvators atkal pavēlēja, kāp­dams lejup pa akmens kāpnēm. Kristo un abi nēģeri se­koja pilnīgā tumsā. Salvators lēca pāri vairākiem kāpie­niem uzreiz kā jau cilvēks, kas labi pazīst apakšzemes labirintu.

Nonācis apakšējā laukumiņā, Salvators nepagrieza ieslēdzēju kā viņreiz, bet, pataustījis tumsā ar roku, atvēra durvis labajā pusē un gāja tālāk pa tumšo gai­teni. Te nebija pakāpienu, un Salvators soļoja vēl ātrāk, neuzdedzinājis uguni.

«Ja nu es iegāžos kādos slazdos vai noslīkstu akā?» Kristo domāja, pūlēdamies tikt līdzi Salvatoram. Viņi gāja ilgi, un beidzot Kristo juta, ka grida slīpi sliecas lejup. Dažreiz Kristo likās, ka viņš dzird ūdeni klusi šļakstam. Beidzot gājēji apstājās. Salvators, kas bija gabalu priekšā, aizdedzināja uguni. Kristo redzēja, ka viņi atrodas lielā, ar ūdeni pilnā, garā zemūdens alā ar ovālu velvi. Sī velve, tālāk stiepdamās, pakāpeniski pazeminājās līdz pašam ūdenim. Pie akmens grīdas ma­las, uz kuras viņi stāvēja, Kristo ieraudzīja nelielu zem­ūdeni. Salvators, Kristo un abi nēģeri iesēdās tanī. Salvators iededzināja kajītē gaismu, viens nēģeris aiz­cirta lūku, otrs jau stradāja pie motora. Kristo juta, ka laiva notrīcēja, lēni pagriezās, nolaidās lejup un tik­pat lēni virzījās uz priekšu. Pagāja ne vairāk par divām minūtēm, un viņi uzpeldēja. Salvators un Kristo izgāja uz tiltiņa. Kristo nekad nebija gadījies braukt zemūde­nēs, taču šī laiva, kas tagad slīdēja pa okeāna līmeni, pārsteigtu pat kuģu būvētāju. Tā bija neparastas konstrukcijas un motors acīm redzot ar lielu jaudu. Tā ātri virzījās uz priekšu, kaut vēl nebija palaista pilnā gaitā.

—   Kurp devās Ihtiandra nolaupītāji?

—   Gar krastu uz ziemeļiem, — Kristo atbildēja. — Es iedrošināšos ieteikt jums paņemt līdzi manu brāli. Es viņu brīdināju, un viņš gaida mūs krastā.

—   Kāpēc?

—   Ihtiandru nolaupījis pērļu zvejnieks Zurita.

—   Kā tu to zini? — Salvators jautāja, aizdomu pilns.

—   Es izstāstīju brālim, kāds bija šoneris, kas no­tvēra Ihtiandru līcī, un brālis pazina Pedro Zuritas «Medūzu». Zurita droši vien nolaupījis Ihtiandru pērļu zvejošanai. Mans brālis Baltazars labi pazīst pērļu zve­jas vietas. Viņš būs mums noderīgs.

Salvators mirkli padomāja.

—   Labi! Mēs paņemsim tavu brāli.

Baltazars gaidīja brāli uz mola. Laiva piegriezās pie krasta. Baltazars no krasta, pieri saraucis, sadrūmis skatījās uz Salvatoru, kurš bija atņēmis un izkropļojis viņa dēlu. Tomēr indiānis pieklājīgi palocījās pret Sal­vatoru un peldus sasniedza laivu.

—   Pilnu gaitu! — Salvators pavēlēja.

Salvators stāvēja uz kapteiņa tiltiņa un skadri lū­kojās okeāna klaidā.

NEPARASTAIS GŪSTEKNIS

Zurita pārvīlēja roku dzelžus, kas saslēdza Ihtiandra rokas, iedeva viņam jaunas drēbes un atļāva paņemt līdzi smiltīs noglabātos cimdus un brilles. Bet, līdzko jauneklis uzkāpa uz «Medūzas» klāja, pēc Zuritas pa­vēles indiāņi viņu sagrāba un iesēdināja tilpnē. Pie Bu- enosairesas Zurita uz īsu laiciņu pieturēja, lai apgādā­tos ar proviantu. Viņš iegriezās pie Baltazara, palielījās ar saviem panākumiem un brauca tālāk līdztekus kras­tam uz Riodežaneiro pusi. Viņš bija iecerējis apbraukt ap Dienvidamerikas austrumu krastu un sākt meklēt pērles Karaību jūrā.