Cilvēks- amfībija

Gutiēri viņš novietoja kapteiņa kajītē. Zurita iegal­voja sievai, ka Ihtiandru palaidis brīvībā Riodelaplatas līcī. Taču šie meli drīz atklājās. Vakarā Gutiēre izdzir­dēja kliedzienus un vaidus, kas skanēja tilpnē. Viņa pa­zina Ihtiandra balsi. Zurita tobrīd bija augšējā klājā. Gutiēre mēģināja izkļūt no kajites, bet durvis izrādījās aizslēgtas. Viņa sāka tās dauzīt ar dūrēm, bet neviens neatsaucās uz viņas kliedzieniem.

Zurita, izdzirdējis Ihtiandra kliedzienus, izgrūda spēcīgu lāstu, nonāca no kapteiņa tiltiņa un iegāja tilpnē kopā ar indiāņu matrozi. Tilpnē bija neparasti smacīgs gaiss un tumsa.

—   Ko tu brēc? — Zurita rupji uzprasīja.

—   Es … es smoku nost, — viņš izdzirdēja Ihtiandra balsi. — Es nevaru dzivot bez ūdens. Te ir tik smacīgi. Ielaidiet mani jūrā. Es nepārdzīvošu šo nakti.

Zurita aizcirta lūku un izgāja uz klāja.

«Ka vēl patiešām nenosmok,» viņš noraizējies no­domāja. Ihtiandra nāve bija pavisam nevēlama.

Pēc Zuritas pavēles tilpnē ienesa mucu un matroži salēja tur ūdeni.

—   Te tev būs vanna, — Zurita uzrunāja Ihtiandru. — Peldi! Rit es laidīšu tevi jūrā.

Ihtiandrs steigšus ienira mucā. Durvīs stāvēdami, indiāņu matroži neizpratnē lūkojās uz šādu peldēšanos. Viņi vēl nezināja, ka «Medūzas» gūsteknis ir «jūras velns».

—   Marš uz klāju! — Zurita viņiem uzbrēca.

Mucā nevarēja peldēt, tur nevarēja pat izslieties visā augumā. Ihtiandram nācās sarauties čokurā, lai ienirtu ūdenī. 5a[ mucā kādreiz bija glabājušies sālītas gaļas krājumi. Odens drīz vien piesūcās ar šo smaku, un Ih­tiandrs nemaz nejutās daudz labāk kā smacīgajā tilpnē.

Pār jūru tolaik pūta spirgts dienvidaustrumu vējš, nesdams šoneri aizvien tālāk uz ziemeļiem.

Zurita ilgi stāvēja uz kapteiņa tiltiņa un tikai uz rīta pusi atgriežas kajītē. Viņš cerēja, ka sieva sen jau gu­lēs, bet viņa sēdēja pie šaurā galdiņa, atspiedusi galvu rokās. Vīram ienākot, Gutiēre piecēlās, un pie griestiem piekārtās, dziestošās lampas vārgajā gaismā Zurita ieraudzīja viņas nobālējušo, drūmo seju.

—   Jūs esat mani piekrāpis, — viņa dobji sacīja.

No sievas naidīgā skatiena Zurita nejutās visai omu­līgi un, lai noslēptu negribēto samulsumu, smailēdams ūsas, atsaucās izgudrēm vaļīgā tonī:

—   Ihtiandrs vēlējās palikt uz «Medūzas», lai būtu tuvāk jums.

—   Jūs melojat! Jūs esat nekrietns, riebīgs cilvēks! Es jūs ienīstu! — Gutiēre pēkšņi izrāva no maksts lielu dunci, kas karājās pie sienas, un atvēzējās.

—   Oho! — Zurita noteica. Viņš strauji satvēra Gu­tiēri aiz rokas un saspieda tik stipri, ka Gutiēre izmeta nazi. Zurita ar kāju izspēra nazi no kajītes, palaida sie­vas roku vaļā un sacīja: — Tā būs labāk. Jūs esat ļoti uztraukusies. Iedzeriet glāzi ūdens.

Viņš izgāja no kajītes, noslēdza durvis un uzkāpa augšējā klājā.

Austrumi jau sārtojās, bet vieglie mākoņi, ko apspī­dēja aiz apvāršņa noslēpusies saule, atgādināja ugunī­gas mēles. Sāļais un spirgtais rīta vējš piepūta buras. Pār jūru lidoja kaijas, modri lūkodamās pēc zivīm, ku­ras draiskojās virs līmeņa.

Uzlēca saule. Zurita vēl vienmēr staigāja pa klāju, salicis rokas uz muguras.

—   Nekas, gan jau tikšu galā, — viņš noteica, do­mādams par Gutiēri.

Viņš skaļi nokomandēja matrožus ievilkt buras. «Medūza» noenkurota šūpojās viļņos.

—   Atnesiet ķēdi un atvediet cilvēku no tilpnes, — Zurita izrīkoja matrožus. Viņš gribēja iespējami ātrāk pārbaudīt Ihtiandra spējas pērļu zvejā. Turklāt Ih­tiandrs atsvaidzināsies jūrā.

Parādījās Ihtiandrs divu indiāņu pavadībā. Viņš iz­skatījās noguris. Ihtiandrs pameta acis visapkārt. Viņš stāvēja pie bezanmasta. Tikai pāris soļu šķīra viņu no borta. Pēkšņi Ihtiandrs metās uz priekšu, pieskrēja pie borta un jau saliecās lēcienam, bet tai mirklī Zuritas smaga dure ķēra viņa galvu. Jauneklis pakrita uz klāja bez samaņas.

—   Nevajag steigties, — Zurita pamācoši piebilda.

Atskanēja dzelzs šķindas, matrozis pasniedza Zuri­tam garu, tievu ķēdi ar dzelzs stīpu galā.

Zurita apjoza ar šo stīpu bezsamaņā guļošo jau­nekli, noslēdza jostu un sacīja matrožiem:

—   Nu, lejiet viņam ūdeni uz galvas.

Drīz vien jauneklis atjēdzās un neizpratnē palūko­jās uz ķēdi.

—    Tā tu nevarēsi aizbēgt no manis, — Zurita pa­skaidroja. — Es tevi ielaidīšu jūrā. Tu meklēsi man gliemežnīcas. Jo vairāk pērleņu tu atradīsi, jo ilgāk varēsi uzturēties jūrā. Bet, ja tu negribēsi gādāt man pērlenes, tad ieslēgšu tevi tilpnē un tev būs jāsēž mucā. Skaidrs? Piekriti?

Ihtiandrs palocīja galvu.

Viņš būtu ar mieru sagādāt Zuritam visas pasaules bagātības, lai tikai varētu ienirt tīrajā jūras ūdenī.

Zurita, ķēdē piekaltais Ihtiandrs un matroži piegāja pie šonera borta. Gutiēres kajīte atradās šonera otrā pusē: Zurita negribēja, ka viņa redz pieķēdēto Ihtiandru.

Ihtiandru, piesietu ķēdē, ielaida jūrā. Ak, ja bijis iespējams pārraut šo ķēdi! Diemžēl, tā bija pārāk iztu­rīga. Ihtiandrs padevās savam liktenim. Viņš sāka vākt kopā pērlenes un likt tās lielā maisā pie jostas. Dzelzs stīpa spieda sānus un apgrūtināja elpu. Un tomēr Ih­tiandrs jutās gandrīz vai laimīgs pēc smacīgās tilpnes un smirdīgās mucas.