Cilvēks- amfībija

Tā ir neizsmeļama bagātība. «Jūras velns» var savākt jūras dibenā pērles — daudz skaistu pērju. Bet «jūras velns» var izcelt no jūras dzīlēm ne tikai pērles vien — jūrā ir daudz nogrimušu kuģu ar neskaitāmiem dārgu­miem. Viņš var tos iegūt mums. Es saku — mums, nevis Zuritam. Un vai tu zini, brāl, ka Ihtiandrs mīl Gutiēri?

Baltazars gribēja ko sacīt, bet Kristo nelaida viņu pie vārda.

—   Nerunā un klausies. Es nevaru runāt, ja mani pārtrauc. Jā, Ihtiandrs mīl Gutiēri. No manis neko ne­var noslēpt. Kad es to uzzināju, es sacīju: «Labi. Lai Ihtiandrs vēl stiprāk iemīl Gutiēri. Viņš būs labāks vīrs un znots nekā Zurita.» Un Gutiēre mīl Ihtiandru. Es se­koju viņiem, bet netraucēju Ihtiandru. Lai satiekas.

Baltazars nopūtās, bet nepārtrauca stāstītāju.

—   Tas vēl nav viss, brāl. Klausies tālāk. Es gribu tev atgādināt, kas notika pirms daudziem gadiem. Es pavadīju tavu sievu — tas bija pirms gadiem divdesmit, kad viņa griezās atpakaļ no piederīgajiem. Atceries, viņa brauca uz kalniem apbedīt savu māti. Ceļā tava sieva nomira dzemdībās. Nomira arī bērns. Toreiz es tev nepateicu visu, jo negribēju tevi apbēdināt. Tagad es pateikšu. Tava sieva nomira ce]ā, bet bērns palika dzīvs, kaut bija loti vārgs. Tas notika kādā indiāņu ciemā. Veca indiāniete man pateica, ka netālu no viņiem dzī­vojot liels brīnumdaris, dievs Salvators…

Baltazars sāka ausīties.

—   Un viņa ieteica man aiznest bērnu pie Salvatora, lai tas paglābj mazuli no nāves. Es paklausīju labam padomam un aiznesu bērnu Salvatoram. «Glābiet viņu,» es teicu. Salvators paņēma zēnu, aplūkoja viņu, pakra­tīja galvu un sacīja: «Grūti būs viņu glābt.» Un aiz­nesa. Es gaidīju līdz vakaram. Vakarā iznāca nēģeris un pavēstīja, ka bērns miris. Tad es devos projām.

—   Redzi, — Kristo turpināja, — Salvators lika nē­ģerim pateikt, ka bērns ir miris. Jaunpiedzimušajam bēr­nam, tavam dēlam, es ievēroju uz pleca dzimumzīmi. Es labi atceros, kāda šī dzimumzīme izskatījās. — Mirkli klusējis, Kristo runāja tālāk: —ļ Nesen kāds bija ievai­nojis Ihtiandru kaklā. Pārsienot brūci, es attaisīju viņa zvīņu tērpa apkakli un ieraudzīju tādu pašu dzimum­zīmi kā toreiz tavam dēlam.

Baltazars pavērās Kristo plati ieplestām acīm un uztraukts jautāja:

—   Tu domā, ka Ihtiandrs ir mans dēls?

—   Klusu, brāl, klusu un klausies. Jā, es tā domāju. Es domāju, ka Salvators nav teicis man patiesību. Tavs dēls nav miris un Salvators iztaisījis no viņa «jūras velnu».

—   O-o! — Baltazars iebrēcās, nespēdams valdīties. — Kā viņš to drīkstēja! Es nositīšu Salvatoru pats ar savām rokām!

—   Klusu! Salvators stiprāks par tevi. Un bez tam var jau būt, ka esmu maldījies. Pagājuši divdesmit gadi. Dzimumzīme uz kakla var būt arī citiem cilvēkiem. Varbūt Ihtiandrs ir tavs dēls, bet var būt, ka nav. Te jārīkojas piesardzīgi. Tu iesi pie Salvatora un teiksi, ka Ihtiandrs ir tavs dēls. Es būšu tavs liecinieks. Tu pie­prasīsi, lai Salvators atdod tev dēlu. Un, ja neatdos, tad tu teiksi, ka iesūdzēsi viņu tiesā par to, ka viņš kropļo bērnus. No tā viņam būs bail. Un, ja tas nepalīdzēs, tad griezīsimies tiesā. Ja mums tiesā neizdosies pierādīt, ka Ihtiandrs ir tavs dēls, tad vismaz viņš apprecēs Gutiēri; Gutiēre ir taču tava audžumeita. Tu toreiz tā skumi pēc sievas un dēla, un tad es tev pagādāju šo bārenīti Gu­tiēri …

Baltazars uzlēca kājās. Viņš tagad skraidīja pa vei­kalu, uzgrūzdamies uz krabjiem un gliemežnīcām.

—   Mans dēls! Mans dēls! Ak, kāda nelaime!

—   Kāpēc nelaime? — Kristo brīnījās.

—   Es tevi nepārtraucu un uzmanīgi klausījos, tagad uzklausi mani. Kamēr tu slimoji ar drudzi, Gutiēre iz- gaja par sievu pie Pedro Zuritas.

5ī jaunā vēsts pārsteidza Kristo.

—   Un Ihtiandrs… mans nabaga dēls… — Balta­zars nokāra galvu. — Ihtiandrs atrodas Zuritas rokās!

—   Nevar būt!

—   Jā, jā. Ihtiandrs atrodas uz «Medūzas». Šorīt pie manis atnāca Zurita Viņš smējās par mums, ņirgājās un lamāja mūs. Viņš apgalvoja, ka mēs esot viņu krā­puši. Padomā vien, viņš pats bez mūsu palīdzības no­tvēris Ihtiandru! Tagad viņš mums neko neatlīdzinās.

Un es arī pats neņemtu naudu no viņa. Vai tad var pār­dot pats savu dēlu?

Baltaza rs bija izmisuma. Kristo nopeldams vēroja brāli. Tagad vajadzēja rīkoties enerģiski, bet Baltazars drīzāk varēja kaitēt nekā palīdzēt. Pats Kristo diezin kā neticēja Ihtiandra radniecībai ar Baltazaru. Tiesa, Kristo bija redzējis jaunpiedzimušajam dzimumzīmi, bet vai tad tas ir neapstrīdams pierādījums? Ieraudzījis dzimumzīmi uz Ihtiandra kakla, Kristo bija nolēmis iz­mantot šo apstākli un iedzīvoties. Bet vai viņš varēja iedomāties, ka Baltazars tā izturēsies pret viņa stāstu? Toties Baltazara pavēstītās jaunās ziņas nobiedēja Kristo.

—   Tagad nav laika asarām. Jārīkojas. Salvators ierodas rīt agri. Esi vīrišķīgs. Gaidi mani, saulei lecot, uz mola. Jāglābj Ihtiandrs. Tikai pielūko, nestāsti Sal- vatoram, ka esi Ihtiandra tēvs. Uz kurieni devās Zurita?

—   Viņš neko nesacīja, bet es domāju, ka uz zieme­ļiem. Zurita jau sen dzīrās braukt uz Panamas pie­krasti.

Kristo pamāja ar galvu.